Mūsdienu literatūrā valda uzskats, ka pēc darba radīšanas tas vairs nepieder autoram. Vai līdzīgi ir ar mūziku?
Jā, jebkurā gadījumā dziesma dzīvo savu dzīvi. Viņu klausās, un tā vairs nepieder tev. Autoram pieder vien tās autortiesību daļa, par kuru tiek atlīdzināts pēc publiskās uzstāšanās vai kad dziesma izskan pa radio. Bet reāli tu vairs nezini, kur un kāpēc tava dziesma tiek spēlēta. Tā vairs nav tava daļa. Bērniņš ir piedzimis un dzīvo savu dzīvi. Kurš publiskāk, kurš ne tik atklāti, bet tā ir dziesmas dzīve.
Kā Tev šķiet, vai mūzika šobrīd ir kā sava veida sociāli vēsturiska liecība?
Ne tikai vēsturiska. Arī šobrīd mūzika ir saistīta ar sabiedrību. Dziesma ir kā sava veida spogulis, kas caur sevi izlaiž gan pagātnes, gan vēl gaidāmās nākotnes piedzīvojumu. Reizēm esmu sev vai saviem draugiem izstāstījis stāstu, kas tikai notiks. Arī dziesma ir tik universāla, ka to var pieskaņot dažādām sistēmām.
Cik klausītāju, tik dažādu interpretāciju. Vai vari pastāstīt par stāstiem, uz kuru rašanos ir iedvesmojušas tavas dziesmas?
Tie ir ļoti intīmi un personiski stāsti. Nesen kāda māksliniece bija atsūtījusi savus darbus - gleznas, kuru rašanos bija iespaidojušas mūsu dziesmas. Man bija ļoti interesanti! Tā ir mākslas ķēde - dziesma, vārdi, no kuriem rodas glezna...
Ko tu domā par mūziku kā dzīves stilu?
„Dzelzs vilks" ir kopums - stāsti, vēsture, šodiena. Tāds kultūr-sociāl-vēsturisks notikums: vēsturisks, jo tam ir ļoti daudz gadu, daudz albumu, „izlēcienu", kurus atcerēties. Rokgrupu, grupu stāsti ir ļoti trausli. Cik dažādi cilvēki sanāk kopā! Vispirms ir ideja spēlēt, pēc tam, lai viņus kaut kur dzird. Tad viņi sāk pelnīt naudu, un sākas citādas attiecības. Tad izrādās, ka viņiem vairs nav ko teikt, jo galvenais mērķis jau ir sasniegts, un tālāk nav kur iet. Mūsu priekšrocība ir bijusi sadarbība ar teātri, moderno baletu - dažāda veida darbība, lai nebūtu jāražo tikai rokmūzika. Tas ir bijis ļoti interesanti un mūs ļoti ir papildinājis. Ir grūti izlaist četrus, piecus albumus, jo nekas nemainās. Tirgus nepaliek lielāks, Latvijā tas tikai samazinās. Tas ir grūti, jo visiem grupas dalībniekiem ir ļoti jāmīl sava nodarbošanās. Ai (nopūšas)
Bet martā gaidāmais albums būs rokmūzika?
Klausītājiem ir jau zināmas dažas albuma dziesmas. „Sažņaudz manas rokas", kas tas ir? Rokmūzika. Jā! Nedaudz gotika. Tas ir „Dzelzs vilks". Mēs maināmies, bet saglabājam savu tēlu, nedaudz brutalitātes, enerģijas, siltumu, mīļumu. Tas viss būs jaunajā albumā! Mēs pat vienu dziesmu par kazlēnu esam iedziedājuši kopā ar Hariju Spanovski. Tas ir riktīgs rokenrols! „Cīņas klubā" mēs spēlējām „Pirms soli mīlēt" - kas būs nākamais singls.
Klau, kad būs „Dzelzs vilks" DVD?
Mūsu koncertus var skatīties youtube.com! Nav vajadzīgs DVD! Lai gan vienu brīdi mums bija materiāls - bija nofilmēts viens Rīgas Domes finansēts koncerts. Beigu beigās nodomājām - priekš kam! Tā mūzika ir bijusi, tā ir vēsture.
DVD ir vajadzīgs, taču tam ir nepieciešami lieli resursi. Mēs esam nabadzīga rokgrupa. Mūsu klipu filmēšanas budžets nekad nav pārsniedzis 600 Ls, bet „Vienas nakts meitene" klipam - 100 Ls. Video, kuros Platforma mūs filmē, mēs 45 minūšu laikā mēģinām kaut ko izdomāt. Kad filmējām „Sažņaudz manas rokas" bija vajadzīgs vairāk laika. Džilindžers stāvēja aiz durvīm, ar glāzi rokā un komandēja darbību: „Juri šurp, tagad visi kāpsim kastē!" Es jau iepriekš biju teicis, ka kaut kas jādara - neviens neko. Kad meistars aiz durvīm saka - kastē, visi ielien kastē un vēl vāku uzliek virsū. Tad viņš saka: „Visi maskās!". Iepriekš visi maskas izturēt nespēja. Tagad visi bez komentāriem uzliek maskas. Redz, ko nozīmē, ja pasaka meistars! Es domāju nākotnē mēs ar Džilindžeru kaut ko sastrādāsim, jo daudz lietas mums ir kopīgas... „INTIM" esat redzējušas? Neesat!?! Vajag aiziet noskatīties! Ļoti laba izrāde!
Tu kā skatītājs arī ej uz izrādēm?
Jā, eju. Pēdējā apmeklētā izrādē bija „Psihs".
Kā tu redzi grupas tuvāko nākotni?
Nākotnē es redzu gaidāmo disku, tālāk nē.
Pag, neesmu noskaidrojusi diska nosaukumu!
Disku sauks „Dzelzs vilks teātris". Tā ir sava veida groteska par mums pašiem, par to, ko esam darījuši pagājušos divus gadus. Bet ir dziesmas, kuras mēs neizdodam. Kā Dinamo Rīga himna, kura no mūsu dziesmām ir visvairāk spēlētākā un koncertos pieprasītākā.
Tu esi dziedājis Latvijas Valsts himnu, atklājot hokeja maču. Kādas bija tavas sajūtas?
Dziedāt himnu ir dīvaini. Ir liela šīs dziesmas emocionālā spriedze. Tevi izgrūž un uzreiz ir jādzied „Dievs svētī". Pirmo reizi himnu dziedāju spēka vīru pasākumā, bet tur mani pavadīja grupa. Tur varēja dziedāt divbalsīgi, bet te bija jādzied vienam pašam. Kad tu jūti, ka zāle tev atbild, viss iekšā sarāvās. Tas nav kā vienkārši dziesmu nodziedāt.
Kādi ir Tavi novērojumi no skatuves par cilvēkiem krīzes apstākļos?
Nav drūmu cilvēku! Tikko bijām Liepājā „Fontaine Palace", kur koncerts bija izpirkts!
Nesaprotamā veidā klubā bija ietilpuši 700 klausītāji. Man bija strutojošā angīna, biju pilns ar antibiotikām. Tovakar nodomāju, spēlēšu trīs dziesmas, bet kad uzkāpu uz skatuves un ieraudzīju publiku - norāvu veselu stundu!
Kā man stāstīja - krīzes apstākļos cilvēkiem vajag mūziku un krogus. Mašīnas kredīta vietā cilvēki vairāk izklaidējas. Iespējams, vairāk sāks kaut ko darīt, dejos, nodarbosies ar seksu, nevis izmantos kredīta dotās iespējas vai saņems nesaprotamas algas, strādājot valsts iestādēs. Var jau būt, ka arī mums tagad būs grūtāk. „Dzelzs vilks" nekad nav ticis sponsorēts. Mēs esam darījuši tāpat. Galvenais ir spēlēt!
Foto: Santa Liepa
