Uz skatuves pirmais kāpa jaunais dziesminieks El Mars, kas klausītājus izklaidēja ar mierīgām dziesmām ģitāras pavadījumā un izklaidējošām replikām to starplaikā. Mūziķim šīs bija pirmais koncerts „Studentu klubā”, un šķita, ka viņš īsti nebija savā ādā. Ideja, iespējams, dziesminieka ideja ir pavisam ierasta – viss ģeniālais ir vienkāršs, bet man dažās dziesmās ļoti gribējās El Mars izpildīto bagātināt ar instrumentu dažādību.
Kārlis Kazāks koncertu uzsāka viens. Mūziķim ir spēcīga, bet samtaina un nomierinoša balss, kas lieliski izmanto dinamikas un tonalitātes daudzveidību, kas zāli droši varētu pieskandināt arī bez skaņu pastiprinošām ierīcēm. Man, sēžot pirmajā rindā, bija ļoti skaļi. Pamazām Kārlim pievienojās grupas – ģitārists Māris Bīmanis, bundzinieks Juris Kroičs un basa ģitārists Gints Bīmanis, vēlāk dziesmā „Tu neguli” arī Māra Upmale – Holšteina.
Ir patīkami dzirdēt dziesmas latviešu valodā, jo šādos gadījumos var baudīt gan muzikālās, gan tekstuālās kvalitātes. Piemēram, dziesmā „Cunami” šo elementu sintēze uzbūra acu priekšā redzes gleznu. Praktisks variants, kā slinkiem lasītājiem sajust lirikas emocijas. Pēdas šūpojas katra savā intensitātē, rasot domas, ka Kazāka mūzika labi iederētos kādā dejas izrādē. Gala rezultātā izrādās, ka divpadsmit dziesmas ir par maz. Šķiet, ka daļa zālē sēdošo gaida kaut ko no grupas „Oceanfall” laikiem, iespējams populārāko „Viens”, bet šoreiz nav tā reize. Kazāks ir izdomājis asprātīgi elegantu risinājumu, kā atstāt skatuvi: „Pēdējā būs šūpuļa dziesma, pēc kuras nevajag aplaudēt!”
Ann and Andreas ir duets ar trim instrumentiem. Viņa spēlē čellu, bet viņš te ģitāru, te sintezatoru. Ļoti augstā balsī dzied Andreas jeb Andris. Čells raisa interesantas sajūtu gammas, taču dziesmas atkal ir angļu valodā. Slinkums ir koncentrēties, lai izprastu vēstījuma jēgu, un arī mans autobusu grafiks ir kļuvis agrāks...
Foto: Zaiga Kediņa
