Ir jāiegūst ūdenszāles vijība, lai kluba zālē atrastu brīvu vietu koncerta vērošanai. Slapji ir „Dzelzs vilks” un arī fani, kas enerģiski šūpojas un pulsē kluba pirmajās rindās, kuras balsta stiprie apsardzes vīri. Kaukuļa skatiens ir dedzinošs, šķiet, tas vēl vairāk uzlādē klausītājus. Skan roķīgākās dziesmas pārsvarā no albumiem „Manās mājās sieviešu nav” un „Sārtā rītausma”. Ja jubilāram nebūtu jāspēlē ģitāra, šķiet, viņš labprāt mestos dejā kopā ar saviem faniem. Taču esot ar ģitāru rokās kustību prieku izbauda Kaukuļa mīmika. Starp klausītājiem izspraucas meitenes, nesot uguņojošu svētku kliņģeri, bet pūlis dzied „Daudz baltu dieniņu”. Tiek spēlēta jaunākā dziesma „Pirms soli mīlēt”, kuras vārdi man liek aizdomāties par stopēšanas bīstamību. Kad fani nenorimstoši pieprasa „Dzelzs vilku” atkārtot, grupa darbībā iesaista pašus klausītājus, veicinot sadziedāšanos dziesmā „Ūjā, ūjā nikni vilki”. Nokāpšana no skatuves grupai ir sarežģīts uzdevums, jo tik daudzi vēlas apsveikt Juri ar rokasspiedienu, buču vai puķēm. Šī vēlme tiek atrisināta vēlāk, kad pie grupas ģērbtuvēm pulcējas sveicēju bariņš, bet kluba zāles apceļo svētku kliņģeris. Apsveicam!
Foto: Aiga Leitholde
