Grupa „Paperback Freud” Latvijā būs jau trešo reizi! Pastāsti par jūsu vistrakāko piedzīvojumu!
Mēs pirmo reizi spēlējām klubā „Fontaine Palace”. Pēc koncerta mēs tusējāmies kopā ar foršiem latviešiem un itāļu grupu „Stearica”. Nākamās dienas agrajā rītā mūsu samulsušais un ļoti piedzērušais basists Jeti, tērpies vien apakšbiksēs, ceļā uz tualeti apmaldījās viesnīcas koridoros, galu galā nonākot viesnīcas balkonā. Tur itāļi brokastoja, un Jeti viņiem pievienojās. Es domāju, viņš lika viesnīcas viesiem pabrīnīties. Taču „Fontaine Palace” šķiet piemērotākā vieta šāda veida uzvedībai. Mums tur ļoti patīk!
Es zinu, ka jums ir draudzīgas attiecības ar latviešu grupu „Rebel Yell”. Kāpēc tieši viņi kļuva par jūsu čomiem?
Kopā ar viņiem mēs spēlējām klubā „Depo”, kur pēc koncerta arī tuvāk iepazināmies. Viņi ir forši cilvēki, ar labu humora izjūtu un pozitīvu attieksmi pret dzīvi. Viņi ir par mums jaunāki, iespējams, mēs viņos saskatām sevi viņu vecumā. Vismaz es saskatu. Mums ir kopēji muzikālās iedvesmas avoti. „Rebel Yell” padodas „Guns N Roses” gabali. Mēs tos klausījāmies, kad uzsākām muzikālo darbību. Joprojām uzskatu, ka „Appetite for Destruction” ir lielisks albums.
Kāds ir jūsu visdīvainākais koncerts?
Reiz mēs spēlējām labdarības koncertu bērniem ar kustību traucējumiem. Visi klausītāji sēdēja invalīdu krēslos. Tas bija neierasti, bet tomēr forši! Viņi radīja spēcīgu troksni, un mēs zinājām, ka esam uz skatuves gaidīti.
Visdīvaināko koncertu mēs spēlējām Krievijas festivālā, kura nosaukums bija „Antipop”. Tas pārsvarā bija veltīts pankrokam un hardkoram. Tas norisinājās vecā armijas bāzē, un tauta bija traka - tas būtu vēl maigi teikts. Drošības vīri šķita kā Groznijas kara veterāni, bija tērpti kamoflāžā. Mēs tajā dienā spēlējām divos festivālos, tāpēc ļoti steidzāmies. Neviens no grupas nebija ēdis divas dienas. Vēders bija piepildīts ar Baltijā pirktu alu un lētu vīnu. Pirmās dziesmas laikā mani ļoti satrauca sliktā skaņa un mans fiziskais stāvoklis, ka es sāku spēlēt solo nevietā, tādejādi savus grupas biedrus padarot tik pat satrauktus. Klausītāji šīs kļūdas nepamanīja, viņiem vienkārši tās neinteresēja – viņiem tā nebija problēma. Vispār tā tūre bija viena no mūsu visdīvainākajām, ar vislabākajiem piedzīvojumiem, kurus var apskatīt video youtube.com.
Kāds izskatās grupas „Paperback Freud” kreatīvais darba process?
Mēs dziesmas rakstām ierakstu studijā. Parasti kādam ir prātā rifu vai akordu secība, un mēs sākam džemot, kas ir vislabākais ideju atraisītājs. Viss tiek ierakstīts old school kasešu atskaņotājā, lai vēlāk pie tā turpinātu darbu. No materiāla, kas iztur laika noilgumu, parasti top dziesmas. Tas darba procesu palēnina, bet ir gana demokrātiska metode, kas mums patīk.
Zviedrija ir slavena kā lieliskas popmūzikas dzimtene. Vai tas kaut kā iespaido rokmūziku?
Nedomāju, ka popmūzika smago mūziku ietekmē negatīvi. Ārpus Zviedrijas zviedru metāla grupas ir daudz zināmākas nekā popmūzika. Tādas grupas kā „Arch Enemy”, „In Flames”, „The Hellacopters”, „Backyard Babies”, „Soilwork” ir lieliski piemēri zviedru rokmūzikas internacionālajiem panākumiem. Ir grūti tikt pamanītam Zviedrijā, jo ir pārāk daudz grupu un koncertu vietas ir vairāk ieinteresētas citu žanru mūzikā.
Jūs strādājat pie jaunā albuma. Kā tas saknēs?
Jaunais albums ir pabeigts. To sauks „All day’s work”, un to izdos Francijas ierakstu kompānija „Longfellow Deeds Rec.”. Pie klausītājiem tas nonāks , vēlākais, martā. Tas izklausās nedaudz citādāk nekā mūsu iepriekšējais albums „Roller”, taču mēs ieturam tradīcijas. Albums ir labāks, ar lielāku grūdienu un lieliskām dziesmām! Manuprāt, nedaudz smagāks par iepriekšējo. Ja „Roller” skanēja kā nikns pitbulterjers, tad jaunais albums skanēs kā dusmīgs lācis.
