Kortnijs Pains ir "Urban Music Awards 2005" nominācijas "Best Jazz Act" uzvarētājs, 2007.gada Ronija Skota džeza balvas ceremonijā Pains atzīts par britu labāko saksofonistu. Un pamatoti tiek uzskatīts par vienu no labākajiem saksofonistiem mūsu ērā. Par to ziemīgā 22.februāra vakarā Lielajā ģildē varēja pārliecināts ikviens.
Vispirms ļoti pagodinoši, ka Kortnija Paina iespaidīgā koncertprogramma savu pirmatskaņojumu piedzīvoja tieši Rīgā, un tikai pēc nedēļas tā tiks atskaņota Londonā. Iespējams, ka tradicionālās džeza mūzikas piekritēju, simtprocentīgu džezmeņu viedoklis par šo koncertu atšķiras. Sak, kā, gaidījām džezu, bet bija kiš miš ar rozīnēm. Tieši tā, jo tiem, kuriem jau pirms koncerta Kortnija Paina daiļrade nebija sveša, nekāds lielais pārsteigums par mūzikas stilistiku nevarētu būt, kā vien tiem, kuri izcilo virtozauru redzēja un dzirdēja pirmoreiz. Jebkurā gadījumā, runājot līdzībās, koncerts tāds, ka pēc tā uz Lielās ģildes skatuves dēļiem „zāle vairs neaugs”.. Meistarības ziņā, grūti iztēloties, ko vēl varētu izdarīt labāk šai konkrētajā mūzikas lauciņā. Bet par gaumi nestrīdas. To nedara arī Kortnijs, kuram ar „Nirvanas” līdera Kurta Kobeina sievu Kortniju kopīgs vien vārds...
„Courtney Pine Group” koncertprogramma „Transition in Tradition - A tribute to Sidney Bechet” ir veltījums Sidnijam Bešē (1897–1959). Kāpēc Bešē? – "Un kāpēc ne?" atvaicā Kortnijs Pains, "Viņš taču bija pirmā lielā džeza saksofonzvaigzne, tādas ikonas mēs nedrīkstam aizmirst. Kortnija Paina un viņa kolēģu izpildītā mūzika balstās uz džeza mūzikas sintēzi ar citiem stiliem, saklausāmi gan drumnbass, gan regeja, gan latino ritmi un skaņas. Kādā no kompozīcijām bija saklausāms izcilā poļu komponista Frederika Šopēna Sēru marša motīvs.
Pašā pamatsaknē saksofona virtozaura Kortnija Paina koncerts, protams, balstījās uz improvizācijas elementiem, kas raksturīgs džeza mūzikai kā tādai, taču īpaši pārsteidza un publiku sajūsmināja vairāku viņa kolēģu izpildītie solo. Tā piemēram, par Omāra Puentes tehniku un demonstrēto sniegumu varētu teikt, ka... Bet par visu pēc kārtas.
Brīdī, kad Puentem solo laikā pārplīsa viens no vijoles lociņa sariem, kas ārprāta negantumā plandījās 16 un 32 daļu nošu vētrā, neviļus galvā atausa slavenais stāsts par Nikolo Paganīni, kā viņš uz vienas stīgas mežonīgā ātrumā spēlējis un cilvēkos izsaucis bailes, atgādinot pašu nelabo... Puentes skarbās grimases gan ne uz brīdi šādas domas neizraisīja un, protams, arī izskata ziņā tehniski un muzikāli spožais elektriskās vijoles pavēlnieks Puente pašu Paganīni neatgādināja, taču respektu un publikas vētrainus aplausus gan iemantoja jo lielus un ilgus. Runājot par pašu Kortniju Painu, viņš pamatoti tiek uzskatīts ne tikai par vienu no labākajiem saksofonistiem pasaulē, bet arī lieliski prot spēlēt basklarneti un flautu. Lielā basklarnete brīžiem radīja tādas skaņas un trokšņu efektus, ka pēc tam skatītājiem sāpēja plaukstas...
Laikā, kad pasaulē viss mainās, jūk un brūk, mainās arī džeza mūzika, saplūst, sintezējas ar citiem mūzikas žanriem. Jau izsenis šī doma aktualizējusies pasaules mūzikas praksē, un tā apstiprinājās arī Saksofonijas noslēguma koncertā. Tam piekrīt arī pats Kortnijs, koncertā Rīgā apstiprinot, ka džezs ir mūžīgi attīstāma māksla. Visspilgtāk tas izpaudās ne tikai dzirdot dažādu stilu influences, bet sevišķi, kad viņš pieteica kompozīciju „Sound of jazz?”, to pārfrāzējot – vai tiešām tas, ko dzirdēsim, ir džezs? Ir, tikai sajaucies, bet joprojām atpazīstams. Joprojām atpazīstams būs Kortnijs Pains un viņa mūzika. Kamēr vien šo zemi turēs divi vaļi...
Foto: Vladislavs Punculs
Bildes no koncerta iespējams aplūkot šeit
