Publika ir klusās gaidās, zāle ir pilna ar sirmām galvām, un starp tām manāmi arī pāris jauni pakauši. Vecāki un vecvecāki ir atveduši savas atvases, lai redz un dzird citādu mūziku. -Tas tev, dēliņ, nav nedz Madonnas, nedz Ģimi Bildazes, tas, dēliņ, ir francūzis, romantikas cilvēks, nedz kaut kāds tur kājstarpes gorītājs.
Pats arī esmu ieinterisēts - beidzot redzēšu Klaidermanu dzīvē, pirms tam tikai kāzās, vecmammu ballītēs un uz tirgu stendiem biju sastapies ar instrumentālās mūzikas flagmani Rišāru - Ričardu Kladermanu. Nu gan būs.
Skatuve iekārtota askētiski, bet klasiski. Padilis samta aizkars sedz cauri spīdošās aizskatuves sastatnes, ap melnām klavierēm aplikti pastiprinātāji un apbružātas tumbas, attālāk arī trīs krēsli ar divām vientuļām vijolēm un čellu. Klusums un tad atskan labi nostādīta angļu valoda, iedegas purpura prožektora gaismas un balss monotoni un pārliecinoši atgādina, ka pie mums ir ieradies Ričards, kurš ir tik un tik disku izdevējs, tik un tik balvu īpašnieks, tik un tik pasaulē atzīts. Atskan amerikāņu „took-šovam” atbilstoša mūzika un pēc tādas noteikti skatuvē jāparādās vismaz suluspiedes izgudrotājam Džekam La Leinam, bet tā vietā parādās Klaidermans, ar smaidu tik baltu kā Alpu kalnu sniegs un svītrainu 80 gadu žaketi, saviem jau sirmajiem perfekti apgrieztajiem matiem. Kamēr Klaidermans nav vēl atvēris muti, viss izskatās daudzsološi. Viņš lec pie klavierēm un aidā! - atskan fonogramma ar kaut kādu pamatritmiņu, trīs krēslus ieņem pusmūža vijolnieces no Viļņas. Publika Klaidermanu uzņem kā vecu draugu, kurš pagājušo nedēļ ir viņus apciemojis un apēdis vienu krēmšnici un izdzēris vienu kapfijiņu. Kā viņa saitā rakstīts, viņš ir pat ginesa rekordu grāmatā, gada laikā 400 koncerti.
Pirmās divas dziesmas paslīd kā miglā, jo Klaidermans vismaz pēdējā laikā ir apkļāvis ļoti plašu mūzikas stilu amplitūdi, ka dažbrīd fonogramma neļauj noprast, kur ir dzirdamas viņa klavieres un kur vijoles un kur fonogrammas „tuci- tuci”. Trīs fotogrāfi viņu cītīgi bildē, visresnākais fotogrāfs uzmet savu vēderu uz kāpnēm un dažbrīd pārmāc mūziku ar savu fotoaparāta klikšķināšanu. Pēc otrās dziesmas pie skatuves parādās maza meitenīte, kuru mamma ir atsūtījusi ar neļķēm, bet Klaidermans viņu nepaman un viņa nāk pēc trešās dziesmas atkal, nu Ričards pamana mazo un vaikstīdamies saņem neļķītes un iedod tai savu sarkano mutautiņu, kurš viņam ir žaketes kabatiņā. Mazā apmulsusi kaut kur aizklīst. Starp citu, pirmo reizi redzu, ka gandrīz pēc katras dziesmas kāds nāk ar puķēm un Klaidermans dāļā gandrīz visu no savas iedzīves, bet parasti katrs dabuj pa vienam nošu koplektam un vienreiz pat Klaidermans grib atdot savu piāno beņķi.
Starp dziesmām Klaidermans darbojas gandrīz kā klauns vai komiķis, izklaidēdams publiku ar savu drausmīgi slikto angļu valodu. Bet tas visu atsvaidzina. Pašu klaidermanu vērot ir ļoti amizanti, ik pēc dziesmas viņš nobļaujas „Yes”, grūti saprast vai tas domāts, ka izdevies nospēlēt vai arī tas tāds akcents. Joku pilns un apbrīnojami enerģisks, un arī viņa tehniskā grupa neatpaliek, man tieši redzes lokā ir skaņu operators, kurš laiž fonogrammu, amizants vīriņš ar lakatu kaklā, tāds kā veco laiku britu aristokrāts. Viņam slikta redze, un skaņu pults kloķīšu pārbībīšanai viņš talkā ņem lielu lupu.
Var just, ka te tomēr valda sistēma, un Klaidermans īpaši neļaujas aizrauties, jo precīzi pēc noteikta laika ir starpbrīdis kā operā un Klaidermans dodas nost no skatuves. Visi steidz uz kafejnīcu apēst kādu kūciņu un padalīties iespaidos.
Otrā daļa, parādās Klaidermans šoreiz jau koši zilā žaketē, otrā daļa ir dinamiskāka, varam dzirdēt Bītlus jaunās Klaidermana apdarēs, tad jau aiziet kaut kas no klasikas, Klaidermans izvelk no kabatas mazu zvaniņu, kāds ir viesnīcu foajē un, to klapējot, spēlē riktīgu vesterna cienīgu bāra Kankanu. Var just, ka viņam muzikālie gabali sakārtoti secībā - skumīgi, priecīgi, trakulīgi.
Bet tad seko kas īpašs, nodziest atkal gaismas un tā pati dievišķā angļu balss paziņo, ka nu skanēs mūzika no visromantiskākās filmas pasaulē, kura ir bijusi vispārdotākā Āzijā, Amerikā un Eiropā, – Titāniks. Klaidermans ir paņēmis un veicis apdari no James Horner radītās mūzikas. Protams, skan patiesi jau leģendāri klišejiskā „My Heart Will Go On”, kur, ja vien neesi akmens bluķis, tad asaru izspiedīsi, tad vēl skan kaut kas jau ekstrēmāks Rikija Mārtina „Living La Vida Loca”. Visi mēs nu zinām, ka Ričards nav iesūnojis, viņš klausās arī 90 gadu mūziku.
Kopsummā rodas iespaids ka Ričards ir klaisks postmodernās kultūras upuris - izmanto visiem zināmus tēlus, skaņdarbus, lai pēc iespējas vairāk gūtu publikas atzinību. Savieno nesavienojamo, it kā grib būt klasiskās mūzikas pārstāvis, bet grib arī aizraut masas. Sanāk ne īsti popmūzika, ne klasika, un tādēļ arī stagnē. Jaunajai paaudzei Ričards asociējas ar romantiski salkanu vecu cilvēku mīlestības izpratni un ir jau kļuvis par sliktas gaumes etalonu, vecajiem cilvēkiem atkal asociējas ar pazudušo mūzikas skaistumu, lai gan jāatgādina, ka tāda asociācija var rasties tikai ar muzikālās izglītības trūkumu.
Ričards Klaidermans ir virtozs, bet nemanāmi rodas pat tāda žēluma sajūta pret viņu. Spēlē viņš ļoti labi un nobeiguma pēdējās divas dziesmas, kuras zina laikam jebkurš, ir bez tā drausmīgā pavadījuma, tās ir tīras un beidzot var dzirdēt viņa piāno. Klaidermans atgādina, ka viņš ir romantiķis un viņam ir bijušas tikai divas mīlestības, mīlestība pret savu piāno un publiku.
Uz trepēm sēž mazas meitenes ar biļetītēm un pildspalvām un gaida iespēju dabūt autogrāfu. Viņu sejās lasāma vienaldzība, viņas knibinās un knosās, jo mammas grib autogrāfu. Klaidermans beidz precīzi pēc divām stundām un jau rīt būs citā pasaules malā, tik pat romantisks un tik pat mīlošs.
Mīlestība un romantika ir nesalaužama, kamēr to pērk.
Foto no koncerta aplūkot šeit
