Vai tu esi melomāns?
Esmu metāla melomāns. Bet ne tāds, kuram mūzikas ieraksti būtu fetišs. Man ir vienalga, kā klausīties mūziku – diskā, no fleša vai dzīvajā izpildījumā. Es zinu, ka ir cilvēki, kuri ir lieli oriģinālo disku fani. Bet kad viņam paprasa, kas tieši tev tajā dziesmā patīk, viņš īsti neko nevar paskaidrot. Intervijā ar Filu Anselmo, es viņam prasīju, kas uzvarēs – mūzika vai mūzikas industrija? Viņš atbildēja, ka mūzika, tomēr piebilstot, ka viņam kā bērnam patika sajūta, ka viņam pieder „gabaliņš no mūzikas”.
Daudzi cilvēki iepazina smago mūziku caur Taviem radio SWH Rock raidījumiem. Vai tagad, kad situācija ir mainījusies, tu joprojām saņem cilvēku vēstules, uzturi kontaktu ar saviem klausītājiem?
Protams, cilvēki man raksta, un ir neizpratnē par pārmaiņām. Ir tāda sajūta, ka smagās mūzikas galam nav kur izpausties. Es esmu saskāries ar tādu attieksmi – man tā mūzika nepatīk, bet man patīk kā tu runā! Ir cilvēki, kas ar sakostiem zobiem noklausās metālu, lai paklausītos, kā es vāvuļoju. Bet laika gaitā izauga arī klausītāji – eksperti, ar kuriem es arī komunicēju, koncertos esmu sadraudzējies. Šie slēptie melomāni patiesībā ir īstie DJ. Tikai viņiem nav dota iespēja runāt ēterā, mēdz būt lampu drudzis uzstājoties. Man šādas problēmas nav, tāpēc es varu iet publikas priekšā un vārīties. Šajos septiņos gados es daudz iemācījos. Piemēram, man bija pilnīgi aizspriedumi pret augstajiem vokāliem, pret „Judas Priest”, „Guns N Roses”, „Motley Crue”. Tagad es šo mūziku ļoti cienu. No otras puses, radio ir tā vieta, kur cilvēkam ir iespēja noslēpties. Katrā klausītāja galvā tavs tēls ir savādāks. Man bija tā priekšrocība, ka savu seju varēju arī parādīt. Attieksme ir daudz reālāka. Jo ir tādi džeki, kuru balsis tu idealizē, bet ieraugot dzīvē – mazākais, tu esi vīlies. Radio dzīve man ir beigusies.
Tagad Tavi cienītāji var tevi redzēt uz skatuves grupas „SIA Radikal” sastāvā!
Jā, un tas ir pats galvenais! Un absolūti varu apgalvot, ka spēlēt uz skatuves ir neskaitāmas reizes lielāka padarīšana nekā strādāt radio. Grupa – tas ir mūsu kopējais sapnis. Manuprāt, viss notika kā pēc rokmūzikas teorijas pamatu pamatiem – kopā sanāca pareizie džeki! Bundzinieks mums nomainījās, jo Jēkabs, kurš spēlēja pirmajā koncertā, ir noslogots gan „Sanctimony”, gan savā grupā „The Blackout”. Jēkabs ir ģeniāls bundzinieks, ko viņš vēl pats nesaprot. Andrejs ir citādākas manieres bundzinieks. Gusts Leimanis ir Latvijas grupu dzīves mamuts, veterāns. Viņš ir neaizstājama persona grupas organizatorisko lietu, iekšējās disciplīnas risināšanā un mūzikas lietu izstrādē. Daiņa Rijkura frontmeņa dotības ir neapšaubāmas! Edgars Rakovskis ir mūsu Mocarts. Ja es netieku galā ar kaut kādām notīm vai rifu, tad Edgars ar savām, es teiktu, akadēmiskajām zināšanām to visu izlabo. Bet mans uzdevums ir novilkt Edgaru atpakaļ pie roka, lai nebūtu uz kokaīna uzkāpis Paganīnī. Pēdējā mēģinājumā mēs nosmējāmies, ka grupa sen jau vairs nav hobijs. Tas ir ar lielām izmaksām saistīts darbs.
Aizspriedumi par smago mūziku ir cilvēkiem, kas tajā nav iedziļinājušies. Bet varbūt kādas klišejas ir arī pašiem faniem?
Mēs ar Daini Rijkuru nodefinējām šo parādību – to sauc par fanu egoismu. Egoisms ir katram, un tikai tas ir stiprs, kas ar to māk cīnīties. Ir grēkāži, kas parasti izrādās vissuperīgākās un neaizstājamākās pasaules grupas. To piedzīvoja gan „Led Zeppelin”, „Black Sabbath”, kā arī „Metallica” fanu bāze. Ja tu esi fans, tad tev tiesību ir vismazāk. Ja tu esi cienītājs, tad tu esi līdzvērtīgs, jo tu esi ārpus seklā patīk - nepatīk apļa. Protams, fanos ir jāklausās. Bet mūzikas, grupas vai kāda simbola fani ir galaktikas attālumā no mūzikas cienītājiem. Fani ir pelēks, kontrolējams pūlis, zombēta publikas daļa. Manuprāt, pie tā ir vainīgi tāds kolektīvs kā „Kiss”, kas nostiprināja jēdzienu fans, samaitājot veselu paaudzi. Viņi rosināja pirkt, nevis pašu mūziku, bet gan visu, kas ir apkārt mūzikai. Paskaties uz grupas „Slipknot” agresiju! Fani nenāk klausīties mūziku, bet gan vēlas sasniegt to sirds ritma frekvenci, kurā var zaudēt jebkādas kultūras pazīmes. Es arī esmu to darījis, un es to saprotu. Bet festivālā, kad 100 000 cilvēku sanāk skatuves priekšā klausīties „Metallica”, tu vislabāk redzi, kurš ir cienītājs, kurš fans! Par laimi no fana tu vari kļūt par cienītāju!
Pēdējā laikā esmu lasījusi žurnālu „Metal Hammer”, kur aktuālākais jautājums smagās mūzikas grupas līderiem bija – pastāsti par savu bērnību!
„Metal Hammer” starp smagās mūzikas žurnāliem vispār ir zaudējis savu karoga nesēja vietu. Kādreiz bija labs žurnāls...Varu ieteikt „Terrorizer”, jo tur ir maz bildes, bet daudz teksta... „Metal Hammer” ir kļuvis par emo kedu reklāmas bukletu. Tur tiek kultivēts, ka metālisti ir lopi un sātanisti. Roka un metāla protests un nepaklausība nāk no citurienes. Tā nāk caur FUCK YOU! Bet tam ir jābūt tik spēcīgam, ka tu aiz sevis vari aizvest visus koncerta apmeklētājus...Par bērnību. Bērnībā visi klausīja mammu, bija mazi un pūkaini. Jaunībā - kā nu kurš. Cits uz ielas, cits ar adatu vēnā. Kam tas interesē? Varbūt Freidam...
Ir gadījumi, ka caur mūziku kāds grib attaisnot savas privātās dzīves problēmas. Ja mūzika ir laba, man mūziķa privātie trūkumi daudz nenozīmē. Man nav ar viņu jāguļ vai jātaisa kopējs bizness vai arī jājūt līdzi. Padzīvo Padomju Savienībā un tad sūdzies. Patiesībā rietumnieki mēdz būt mīkstie. Viņi nezina, ko nozīmē reāli grūti. Ir pieraduši pie konkrētā labklājības līmeņa, ka viņiem viss tiek pienests uz paplātes. Bet man ir vienalga, ka tu esi zvaigzne! Runājam par lietu! Kā to dara Džeims Hetfīlds. „Esi patiess” bija viņa devīze intervijā. Taisīt no sevis rokzvaigzni var Robijs Viljamss.
Jo patiesībā ir vienkārši cilvēki...
Protams! Jo rokmūzikas, metālmūzikas cienītāji ir viena saime, ģimene. Tas uzskatos un pārliecībā ir dzīves stils! Ir ārējās pazīmes, kas liecina par to, kas tu esi. Tā ir kā slēpšanās vai kā protests. Līdzīgi kā dabā – visbriesmīgākie dzīvnieki ir tik briesmīgi, jo viņiem visvairāk ir uzbrukts. Metālists notetovējies, ļoti gānās, mainās acu mirklī, kad māmiņa viņam sabļauj – miseni iznes! Jā, labi, un viņš nekavējoties aizskrien.
Man pazīstamie metālisti, skarbie džeki, kuriem tajā pašā laikā ir mazie muzikālie grēciņi – mīļākie izpildītāji ar rokmūziku nesaistītos žanros. Kā ir ar tevi?
Tas ir tikai normāli! Pilnīgi ārpus roka un metāla man patīk ambient mūzika. Man ļoti patīk Stings, agrīnā Enija, „Enigma”. „Deep Forest”, kas mums skolā disenēs skanēja. Es ļoti cienu Gustavo darbu. Man ļoti patīk Balkānu mūzika, „Kill Bill” skaņu ceriņš. Madonna!!! Viņa ir neizskaidrojams fenomens. Viss, ko viņa dara pārtop zeltā.
Tu brauksi uz Madonnas koncertu?
Nē, nebraukšu, es netieku. Bet Madonnas koncertu labprāt apmeklētu.
Foto: Santa Liepa
