Rozā nākotne

Festivāla norises vieta – nākotne, ciemats „Nākotne”, kultūras nams „Nākotne”. Kā rakstīts festivāla mājas lapā rozaa.lv – reiz Padomju Latvijas kolhozā „Nākotne” tās 800 iedzīvotājiem bija plānots uzcelt peldbaseinu. Peldbaseinu neuzcēla, jo Latvija kļuva brīva, par vienu peldbaseina projektu brīvāka. Peldbaseina vietā nāca festivāls – kuru 2006.gadā apmeklēja 800 nākotnes iedzīvotāji, šogad šo „nākotnes cilvēku” bija pat lielāks.

Man „Nākotne” asociējas ar Jelgavu, ar tādu aprēķinu arī devāmies ceļā – bet izrādās, ka tas miests ir kājām nesasniedzamā attālumā no Latvijas lauksaimnieku šūpuļa Dobeles virzienā. Labi, ka mums ir auto. Labi, ka stopētāji domā tāpat.

Auto meklē savu galamērķi starp nebeidzamajiem tīrumiem, spokainie, kailie koki biedē ar savām ekstremitātēm uz norietējušās saules izdedžā fona, atceros Putnudienas, meiteni „Par mieru”, cik šis pasākums ir līdzīgs Limbažos notikušajam, visam jābūt labi, bet kas varēja iedomāties, ka tik labi. Tik labi, ka Radio Naba reizi pusstundā to reklamē pat nākamajā dienā.

Pretī nāk 2 meitenes, kas neatgādina vidējās aritmētiskās lauku vidusskolas audzēknes – laikam būsim klāt. Mašīnu, cilvēku - kā biezs – mūs sagaida “sovietsky” stila kultūras nams – tīrs, vienkāršs, vienīgais laikam apkure dārgi sanāk, Glūdas pagastam lielas izmaksas. Lielā zāle pilna ar sēdošiem, spoguļzāle pilna ar sēdošiem – laikam nogurums nākot no Jelgavas. Ambulances bīti tracina apsargus. Visām zālēm pa vidu – procedūru kabinets.

Paspēju spoguļzālē uz Imanta Dakša beigām, uzstāšanās beigām – viņam vairs nav TĀS bārdas! Uzstāšanās ir tik suģestējoša – nelielajā telpā viņa balss un satrauktās ģitāras enerģija ir izbaudāma pilnībā – labāku vakara sākumu grūti iedomāties.

Vakara gaitā desmitiem reižu izietais koridors – tunelis pilns ar cilvēkiem – izteikts stiklainu acu deficīts, „Melnā Piektdiena” līdz nākotnei vēl nav nonākusi.

Lielajā zālē spēlē Mona De Bo – nepamet izjūta, ka esi citur un citā laikā – drapērijas gar skatuvi atgādina Jimmi Hendrix vecos koncertus. Atbrīvojoties no šīs sajūtas saprotu, ka man patīk tas, kas skan. Solists ar ģitāru un buņģieris – gluži kā White Stripes formāts, mūzikā sadzirdu ko radniecīgu no Babyshambles, patīkamas tirpiņas. Tās ir nodevas mūsdienu rokmūzikas ejošākajam galam. Nav pārspīlēti – patiesi un interesanti, forši būt stilā, publika saņem ko gribējusi.

Žēl, pār visām WC dominē sievietes, vīriešiem nākas meklēt apvedceļus. Bauda ir apskatīt lauku kultūras namu neatņemamos tēlus – tante baltā blūzē, pāris vietējo tēviņu. Tikmēr uzstāties gatavi ir importa mākslinieki Zenit&Nadir. Noguruši onkuļi no Štutgartes. Sāk viņi ar post-rock skanējumu un turpina ar arvien elektroniskākām noskaņām, projekcijās mūzikai pieskaņojot Nākotnes videoainiņas – padomju mājas, šūpoles, logi, koridori, bērni un zaļa zāle. Bērni ir tik īsti, tik dzīvi. Personiska pieeja pasākumam glaimo, nav kā angļi Vecrīgā.

BPP, kā jau pieņemts, aizkustina publiku un tā producē arvien jaunus vēlamo dziesmu nosaukumus, bet nē, BPP ir jauns albums, jāklausās jaunās dziesmas. Uzdodu sev jautājumu – vai viņi ir underground šlāgeris? Atbildes nav. Šodien viņiem kaut kā neskan, bet undergoundam tas pat piestāv – publika to apstiprina ar savu sajūsmu.
Cik veiksmīgi – spoguļzālē sācies kūts.lv laiks. Apvienība, kas savākusi savā kūtī daudzus, dažādas skaņas dvesošu lopiņus (pozitīvā nozīmē).

Ieejot kūtī, pirmais, ko ieraugu, ir starp salmiem skraidoši – KUKAIŅI. Vai vidusskolas pankroks ir domāts, lai atrastu dzīves jēgu – nē. Viss ir vienkāršs kā lāpsta – redzu dziedu – domāju dziedu. Kūtī sanākuši arī citi entomologi (kukaiņu pētnieki) – var jau sajust sviedru dvaku, jo daudziem entomologiem patīk ķert KUKAIŅU skaņu. KUKAIŅI pavēstī, ka visi Kandavas menti ir urlas un noslēdz uzstāšanos ar hītu „Ej d...t”, visi gavilē. Ieejot dziļāk kūtī saproti, ka visapkārt ir ... un uz skatuves nāk Sūdi, grupa „Sūdi”, Sūdi šlipsēs, viņi spēlē arī kāzās un Tamburīnu, jo peldbaseina kāzu viesiem Tamburīns patīk. Vēlāk uzzinu, ka kūtī var saklausīt arī eisiddžazu - es to zvēru pazīstu tā mazāk, tāpēc bailes sameloties par tā skaistumu vai vienkāršumu.

Skaistums šovakar bija atbraucis no Norvēģijas un Japānas – SANAGI. Kaut kas skaisti elektroniski naivs ar apburošu solisti. Blondā grēka vokāls mētājās no Bjorkas mazās, naivās meitenītes no „Human Behavior” līdz Roisin Murphy intonācijām. Jauki, enerģētiski, es pat teiktu intelektuāli, bērniem ļoti patiktu un visi smaida patiesiem plašiem smaidiem. Tagad soliste zin, ka „thank you” latviski skan „Oi”. Viens no šī gada mūzikas Notikumiem Latvijā. Tas gan netraucēja zālē izkaisīto gulošo harēmu un tikai iekvēlināja mazās meitenītes, kas visu vakaru meklēja un atrada ceļu uz savu draudzenīšu lūpām.

Auļi. Bungu un dūdu triumfs. Folkmūzika, kas nav senila. Labāk kā Riodežaneiro karnevāla sambas ritmi – tepat Nākotnes k/n – dejas un Sepultura atpūšas.
Redzēju arī 11Y1 , Ingus Baušķenieks nevarēja ierasties, nācās aplūkot vēderu-želeju. Ilgi neizturēju.

Bet viss vēl turpinās ...
Jābrauc vēl, vēsajā sezonā nav nemaz tik daudz koncentrētu, labu festivālu.
Bērzi, zvaigznes, nākotne.