Nesen uzzināju, ka Tu raksti grāmatu par grupu „Linga”!
Jā, ir tāda lieta. Viņiem šogad ir 20 gadu jubileja. „Linga” ir grupa, kas daudziem dzīvē daudz ko nozīmē. Šobrīd ir īstais brīdis, lai par „Lingu” rakstītu! Pēc desmit gadiem vairs neko neuzrakstīsi, pēc pieciem arī nē. Lai gan šobrīd „Linga” ir topu augšgalos, tomēr grupas zelta laiks bija astoņdesmito gadu beigas – deviņdesmito sākums.
Cik tālu Tu esi ticis ar rakstīšanu?
Nekad nevar pateikt, cik tālu ir grāmata. Esmu tikko sācis rakstīt, izskatījis veselu kaudzi materiālu, kurus man iedeva Gvido. Tagad viņiem ir jāmeklē bildes, mums jāsatiekas un jāpļāpā. Jāraksta.
„Rokupāciju” Tu rakstīji Ventspils rakstnieku mājā, šī grāmata top Rīgā. Kā tas ietekmē rakstīšanas procesu?
Ļoti lēni iet uz priekšu. Ventspilī ir miers un klusums. Nekas nenotiek, nav ik pēc mirkļa kaut kur jāskrien. Rīgā tu visu laiku esi notikumu centrā. Ventspilī tu esi rakstnieku mājā, no rīta aizej uz tirgu, nopērc kaut ko brokastīm, un turpini rakstīt. Nav blakus lietas, kas novērstu no darba. Rīgā ir grūtāk...Bet lielu daļu no „Rokupācijas” beigu posma es rakstīju mājās. Vajadzēja sakoncentrēties un ķerties klāt! Ar grāmatām ir tā, ka liekas – tā nekad nebūs pabeigta. Mirkli pirms nodošanas tu saproti, ka tu nekad to grāmatu līdz galam neuzrakstīsi. Grāmatu varētu rakstīt veselu mūžu. Ja tā nav par mūžīgām vērtībām, kas varētu būt saistošas arī pēc gadsimtiem, tā ir jāpabeidz laikā, kamēr grāmata vēl ir aktuāla. Protams, grāmata, salīdzinot ar preses rakstu, ir citā pakāpē. To tu noliec plauktiņā, un tā tur paliek. Avīžu raksti, žurnālu raksti ir mazāk dzīvotspējīgi nekā interneta publikācijas, kuras var lasīt tik ilgi, kamēr vien tiek apkalpota konkrētā lapa. Avīzes, žurnāli. Cik ilgi glabāsi mājās makulatūru? Tie krāsainie, glancētie žurnāli vispār ir pretīgi. Avīžu papīrs ir patīkams. Ja kaut kas izlīst, tu to vari uzklāt uz grīdas, mitrums sasūcās iekšā.
Vai Tu atstāj savus publicētos rakstus mājās mapē vai kastē?
Pats nē. Kamēr mans vecaistēvs bija dzīvs, viņš ilgu laiku krāja manus rakstus. Pēc tam mamma konkrētus rakstus krāja. Es? Kad esmu „Dienas” redakcijā, paņemu avīzes, lai man būtu somā. Nenotiek vairāk nekāda krāšana, jo tas ir bezjēdzīgi. Piedevām esmu nekārtīgs. Man tas viss būtu izmētāts, nevis salikts skaistā kaudzītē. Ja ir nepieciešams kādu rakstu atrast, to var izdarīt savā datorā vai bibliotēkā un internetā...Internets vispār ir atvieglojis dzīvi visiem cilvēkiem un arī žurnālistiem! Kad deviņdesmito gadu pirmajā pusē sāku rakstīt par mūziku, es zvanīju savam draugam, kuram mājās bija žurnāli vai enciklopēdijas ar man vajadzīgo informāciju. Bija sarežģītāk, bet tomēr atrastajai informācijai bija vērtība! Līdzīgi kā ar lenti, ierakstu vai plati, kas tev ļoti patīk. Tagad youtube.com ir vieta, kur tu atrodi jebkuru vajadzīgo dziesmu.
Vienīgi skaņas kvalitāte varētu būt apgrūtinoša!
Ja man vajag dzirdēt, kāda ir dziesma, mani netraucē skaņas kvalitāte. Esmu klausījies mūziku caur Luksemburgas radio, kurā čerkstoši varēja klausīties ārzemju mūziku, jo ierakstus nevarēja dabūt. Līdz ar to man slikta skaņas kvalitāte netraucē. Mani neuztrauc koncerta skaņas kvalitāte.
Ja?
Nu labi, man patiktu, ja būtu forša skaņas kvalitāte. Bet es, pirmkārt, eju skatīties grupu, klausīties, ko viņi spēlē! Ja tā kvalitāte ir pietiekami laba, lai varētu dzirdēt un uztvert, tad man ir labi. Nu, protams, ne tad, ja ausis sāp. Deviņdesmito gadu sākuma underground koncertos skaņa vienmēr bija briesmīga, knapi varēja kaut ko saklausīt. Man ir svarīgi just mūziku. Sēdēt un klausīties mūziku „krutā” kvalitātē, ar milzīgām tumbām – to es daru tad, kad gribu baudīt. Kad man vajag dzirdēt dziesmu tīri informatīva iemesla dēļ, pietiek ar interneta, senāk ar radio kvalitāti.
Man liekas, visiem Padomju laikus piedzīvojušajiem cilvēkiem ir raksturīga spēja, pielietojot zināmas pūles tikt līdz mērķim. Šajā gadījumā tās ir pūles ar ausīm. Tāpēc Padomju laiku cilvēki mēdz būt pacietīgāki, rūpīgāki un uzmanīgāki. Esmu dzirdējis, ka DVD programmēšanā līderi esot krievi. Jo viņiem, kā izbijušiem Padomju cilvēkiem, visu laiku vajadzēja kaut ko piemānīt, kaut kādu vadu pārlodēt, aparatūru pārtaisīt kam citam. Tāpēc viņu asinīs ir spēja pielāgoties, elastīgāk attiekties pret situācijām. No otras puses, ja internets lēni darbojas, gribas uzspiest vairākas reizes, tāpat kā televizoram ir jāuzsit, lai tas pārstātu dīvaini rūkt.
Vai Tev ir periodi, kuros Tu neklausies mūziku?
Jā ir. Tādus periodus vajag. Tad es klausos sevī - zināmas dziesmas, skaņu virknējumus, ikdienas sižetiņus. Pēc vairāku dienu dzeršanām man patīk gulēt gultā bez mūzikas vai filmas fona. Visu dienu es noguļu, esot pusmiega stāvoklī. Nedaudz aizmiegu, redzu mazu sapnīti un atkal esmu pamodies. Klausos sižetiņus – sadzīviskus, briesmīgus, priecīgus. To es uzskatu par savu meditāciju. Citi kāpj kalnos, citi iet baznīcā.. Es panāku tādu apziņas stāvokli, ka neesmu spējīgs neko citu darīt kā gulēt, tad manā galvā viss notiek, un es tajā ieklausos....un man patīk...paģiras.
Varbūt Tev ir bijusi vēlme galvā dzirdētās skaņas pašam izspēlēt?
Esmu spēlējis ģitāru, kad man bija 18 gadi. Nemēģināju iemācīties spēlēt, man patika eksperimentēt – skaļāk, klusāk, gar stīgām vilku dažādus priekšmetus, mainīju tempu. Man mājās ir lenta ar ģitāras trokšņiem. Esmu mēģinājis iemācīties konkrētas melodijas, bet man nebija tik liela pacietība.
Kad es Tev zvanīju, Tu teici, ka pa nakti gatavojies rakstīt. Vai Tavs radošais darba laiks ir nakts?
Kā gadās. Nakts ir lēna, klusa, un tu vari mierīgi domāt par raksta tēmu. Tu zini, ka pēc stundas nav jānodod, bet gan kaut kad no rīta vai parīt. Tad ir tā, ka sanāk pārāk ieslīgt laika pārpilnībā. Internetā var nodoties informācijas meklēšanai. Tu paskaties pulkstenī – ir tikai divi. Pēc kāda laika izklaidēm internetā tu attopies, ka ir jau četri, un tad ap pieciem sāk nākt miegs, un tu aizej gulēt. Nav konkrēta dienas laika, bet gan termiņš, kad raksts ir jānodod. Ja es rakstu uzrakstu divas dienas par ātru, es vienmēr izdomāšu, ko tur vajadzētu pamainīt. Līdz pēdējam brīdim kaut ko tur mainīšu. Protams, sanāk labāka kvalitāte, ja doma ir līdz galam nostrādāta. Bet laika patēriņa ziņā labāk ir darīt pēdējā brīdī un ātri. Tad arī mobilizējas domas, jo vajag un nav citas izvēles. Ja tu esi skaidrā, tu sevi piespied un izdari. Nekādā gadījumā nevar tādā brīdī izdomāt – iedzeršu 50 gramus! Tas momentā izsit no sliedēm. Tajā mirklī tev vēl liekas, ka vari parakstīt. Pēc nākamajiem 50 gramiem tu izdomā, ka ir daudz interesantākas lietas, ko darīt nekā rakstīt! Viltīgi ir ar alkoholu. Par visiem 100 procentiem esmu sapratis – ja tev priekšā ir darba diena, nedrīkst pat pagaršot! Citādāk ir spēlējot disenes. Bet skatīties uz burtiem un taustiņiem, kad tev prātā ir priecīgas domas, ir pagrūti. Jāraksta ir tad, kad esi spējīgs būt viens kopā ar darbu.
Darba pieredze Tev noteikti ir attīstījusi intuīciju. Saki, kad Tu jūti, ka no jaunajiem mūziķiem kaut kas varētu sanākt?
Ja es mūziku esmu nopietni paklausījies, man jau pirmajā reizē ir skaidrs, vai tur kaut kas ir vai nav. Citādāk ir konkursos, kuros piedalās noteikts skaits grupu. Piemēram, no desmit grupām jāizvēlas uzvarētājs, kuru tu varbūt neizvēlētos situācijā, ja būtu atnācis vienkārši paklausīties grupas koncertu. Jā, to ir vai nav, jūt uzreiz! Arī tad, ja grupa spēlē neprasmīgi, uz sliktas aparatūras, nobijusies un nemāk spēlēt! Spēlēt var iemācīties, bet spēju radīt dziesmas nevar. Tas ir cilvēkam dotais muzikālais talants. Ja viņš nemāk spēlēt, viņu nevajag dzīt prom! Varbūt vajag, lai iemācās spēlēt! Jo pastāv iespēja, ka viņš vairs nenāks atpakaļ. Noliks ģitāru malā, nodzersies vai darīs kaut ko citu. Kā mēs labi zinām – ja cilvēks ir talantīgs vienā jomā, viņam izdosies arī kaut kas cits.
Ja tev ir ko teikt, tad ir vienalga, kādā mūzikas stilā tu darbojies. Lai gan tu vari būt kāda konkrēta mūzikas stila fans, un to uzskatīt par savu prioritāti, tomēr ir jāmāk atšķirt labu mūziku arī citos stilos. Piemēram, runājot par klausīšanās pieredzi, Anglijā BBC radio dīdžejs bija Džons Pīls. Viņš līdz savam 70 gadu vecumam bija ar tādu ožu!!! Viņš atklāja un spēlēja visdažādāko stilu mūziku – „The Cure”, Deivids Bovijs, Igijs Pops, „The White Stripes”, „Napalm Death”! Daudz spēlēja progresīvos stilus, elektroniku. Radio BBC Pīls bija guru. Daudzu gadu garumā viņš bija pierādījis, ka daudzas viņa izvēlētās grupas ir kļuvušas par kulta grupām. Viņam ticēja. Pīlam bija savi raidījumi, kuros viņš aicināja grupas uzstāties dzīvajā, kuros viņš spēlēja sev tīkamas dziesmas. Arī dažus latviešus viņš ir nospēlējis!
Kurus?
„Sarkano Oktobri”, „Depo”, Ievu Mazvērsīti, varbūt vēl kādu. Pa vienai reizei viņi ir spēlēti, un tas jau ir daudz!
Kā Tu vērtē Latvijas klausītāju kultūru? Manuprāt, ir cilvēki, kas mūziku meklē, par to interesējas un pie klausīšanās procesa piedomā. Taču tik pat daudz ir cilvēku, kuriem viss ir ar karoti mutē jāielej, un to var ļoti viegli izdarīt!
Jā, cilvēks, kurš mūziku klausās ļoti pavirši, garām ejot, maz mūziku ir iepazinis, vienmēr vadījies pēc apkārt dzirdētā, pie tādas klausīšanās ir pieradis. Dzīvo kā patērētājs. Viņam reklamēs košļenes „Dirol”, viņš pirks „Dirol”. Viņam reklamēs „Stimorol”, viņš mainīs savu izvēli par labu tām. Piemēram, Eiropas Hītu radio saukļa uzstādījums ir mūzika, ko pašlaik klausās visa Eiropa. Kāda velna pēc būtu jāklausās, tikai tāpēc, ka to dara Eiropā?! Ir jāpaklausās, vai tas man vispār der.
Man liekas, ka internets gan pasaulē, gan arī Latvijā klausītāju ir izaudzinājis. Cilvēki ir kļuvuši daudz zinošāki. Mūzikas klausīšanās ir atkarīga no cilvēka rakstura. Vieni atrod to, kas viņiem patīk, un vairāk nekas nav vajadzīgs. Tā tas ir gan ar mūziku, gan ar ēdienu un citām lietām. Ir cilvēki, kuros meklēšana ir ieprogrammēta. Viņiem vajag tikt pārsteigtiem. Tīņiem raksturīga ir viena albuma klausīšanās mēnešiem ilgi, un nekas cits viņiem neeksistē. Ja klausītājs ir izaudzis, tad viņam ir svarīga muzikālā daudzveidība. Ir cilvēki, kas neizaug. Vieni neizaug kā klausītāji, otri – kā praktiski cilvēki. Tiem meklētājiem bieži vajag satricinājumus, lai viņi spētu dzīvot normālu dzīvi, jo citādāk tā viņiem šķiet garlaicīga. Darbs – mašīna – benzīntanks – māja. Ir cilvēki, kuriem tā patīk un vajag. Tie arī klausās vienveidīgu mūziku, bet viņi ir izauguši līdz stabilitātes sasniegšanai, kas ir vajadzīga, lai cilvēks varētu radīt pēcnācējus, dibināt ģimeni. Meklētāji, mūziķi, rakstnieki un mākslinieki ir ļoti nepastāvīgi. Arī šajās jomās var būt turīgi cilvēki, bet vēsture pierāda, ka liela daļa ģēniju dzīvi ir nodzīvojuši nabadzībā. Jo viņi nav domājuši par savu materiālo nodrošinātību. Bieži vien cilvēki, kas ir sasnieguši labklājību, vairs nespēj radīt.
Sanāk, ka būt labam klausītājām ir arī sava ēnas puse....
Nu jā! Sāku par klausītāju un aizrunājos līdz velns zina kam... Bet vispār, mans kolēģis Egīls Zirnis teica: „Paēdis dzejnieks vairs nav nekāds dzejnieks”! Viņš strādā laikrakstā „Diena”, bet uz Ziemassvētkiem un Jāņiem sacer pantiņus. Kad cilvēki viņam nāk klāt un saka – tu foršus dzejolīšus biji sarakstījis, viņš saviebjas – tā nav nekāda dzeja!
Tā ir haltūra...
Protams! Žurnālā „Klubs” bija uzdots jautājums – kas ir dzīves jēga? Atbildēja gan Mārtiņš Freimanis, gan Lauris Reiniks, Ēriks Stendzenieks pat bija uzrakstījis mazu gabaliņu! Man vislabāk patika mākslinieka Vilipsōna atbilde: „Dzīves jēgas nav, un tāpēc nav jēga arī to meklēt, jo tas ir lieki zemē nomests laiks!”
Dzīves jēga? Mīlestībā, labās attiecībās pašam ar sevi un apkārtējo pasauli. To tu vari izdzīvot, arī nemeklējot dzīves jēgu! Tās lietas, ko māca Bībele, normālam cilvēkam būtu jāsaprot pašam. Tev nebūs nogalināt, zagt, melot – tas ir skaidrs! Normālas patiesības! Tev nav vajadzīga Bībele, kas tev to pateiktu priekšā! Šīs augstās lietas ir domātas cilvēkiem, kuriem ir vajadzīgs kāds, kas viņus ar rungu pamācītu. Kuri paši nesaprot.
Protams, cilvēki uzstāda mērķus, kuri viņiem ir jāsasniedz. Man līdz šim nekādi baigie mērķi nav bijuši. Man viena grāmata ir uzrakstīta, un mērķis man bija viņu pabeigt. Lielais dzīves mērķis? Ej nu sazini, kas notiks. Pašlaik dzīve ļoti mainās. Es pieļauju, ka pēc desmit gadiem nebūs neviena preses izdevuma. Es nemaz nebūtu dusmīgs, ja man būtu jābrauc uz laukiem dzīvot. Jāaudzē tomāti, gurķi, kartupeļi, cūciņas, gotiņas, vistiņas. Atlikušajā laikā es sēdētu un rakstītu grāmatiņas. Ja viņas kāds gribētu publicēt, es būtu priecīgs par to! Ja negribētu, dzīvotu no savas lauku dzīves.
Foto: Santa Liepa
