Karla Orfa scēniskā kantāte „Carmina burana” piedzīvojusi neskaitāmus atskaņojumus un daudzveidīgas pārtapšanas dažādām popkultūras, kino un skatuves mākslas vajadzībām.
Kantātei ir piecas izvērstas daļas: Fortuna Imperatrix Mundi – “Likteņdieve pasaules valdniece”; Primo vere – “Pavasaris”; In Taberna – “Krogā”; Cour d'amours – “Mīlas valstība”; Blanziflor et Helena – “Baltziedīte un Helēna”
Viens no kantātes pamatmotīviem ir likteņa rata griešanās, rata attēls likts uz partitūras titullapas. Daudzi būs dzirdējuši slaveno kantātes ievadkori – himnu Fortūnai jeb likteņdievei. Lai nostiprinātu likteņa pirksta klātbūtni, Orfs to pašu majestātisko un enerģētiski piesātināto mūziku licis arī kantātes noslēgumā. Lai cik nepielūdzams arī neizklausītos likteņa motīvs šajā skaņdarbā, kantāte vienlaikus ir pavasara plaukšanas prieka un austošas mīlestības pārpilna – ziema aizgājusi, pavasaris uzbūris citu pasauli, mīli mani uzticīgi un līksmi, pasaule, tu esi prieka un mīlas valstība.
Krogus daļā klausāmies cepta gulbja žēlabas, sak, reiz biju balts un cēls, nu apmelnējis un caurcepies guļu uz šķīvja un skatos, kā ēdājiem šņirkst zobi. Netiek aizmirsta iespēja pavilkt uz zoba klosteru amatpersonas - vīns līst un kārtis lido, un tad – klusa maiguma noskaņas un spēkpilnas iekāres mirkļi mijas mīlas valstībā. Stāv meitene sarkanā kleitā – pieskaries meitenei un viņas kleita nočabēs. Viena no skaistākajām kantātes lappusēm ir soprāna dziesma In trutina jeb “Šūpolēs” – manā prātā mīlas kaisle un šķīstība šūpojas kā divos svaru kausos.
Karls Orfs izmanto vienkāršas saskaņas, vienkāršas melodijas, labprāt ļaujas ritma stihijai, rāda spēku un maigumu, nemitīgi atgādinot par pamatlietām – mīlestību un pasaules kārtību.