"Inokentijs Mārpls" pieklusināti dziedāt nevar

Galerijas:

• "Inokentijs Mārpls" akustiski @ Studentu klubs

Jau esam pieraduši, ka niknās, dusmīgās, pasmagā roka grupas sniedz koncertus pieklusināti. Viena no tādām ir grupa „Dzelzs vilks”, kas, ilgus gadus darbodamās savā žanrā, palaikam ir sākusi dziedāt klusāk, pārejot gan uz harmoniskām folkroka dziesmām, gan sniedzot akustiskos koncertus. Šajā gadījumā jāsaka, ka viņiem tas ir izdevies. Tomēr „Inokentija Mārpla” paziņojums par akustiskā koncerta iespējamību trešdien, 8. aprīlī, „Studentu Klubā”, izraisa izbrīnu un vilina savus fanus. Jā, jā, „Inokentijs Mārpls” un akustiski? Vai Dambis un Co ir samierinājušies ar pasauli, sasnieguši iekšējo mieru un harmoniju tik lielā mērā, ja jāsāk dziedāt „Asinis līst” un „Revolucionārs” maigos toņos?

Grupa „Inokentijs Mārpls”, kas izveidota tālajā 1985. gadā, joprojām pārsteidz ar savu līdz pilnībai noslīpēto skanējumu. Neskaitāmi daudz reizes spēlētās dziesmas, kas dažam labam jau zināmās ja ne no sākuma līdz beigām, tad piedziedājumu bez pavadījuma var nodungot, ir iespējams apdarināt, improvizēt uz vietas, pielikt dažus veiklus un labi iederīgus džeza, roka vai rokenrola akordus, dziesmai liekot ieskanēties ar citu nokrāsu. Tieši tik daudzsološs izskatījās koncerts sākumā. Jāpiebilst, ka akustiskais koncerts šajā gadījumā nebūt nenozīmē atteikties no bungām vai elektriskajām ģitārām. Dziesmas pārsteidza ar savu skanējumu un, lai arī skatītāju rindas veidoja sēdoša publika, tās aizrāva. Arī solists un dziesmu autors Dambis (Raimonds Lagimovs) bija ģērbies baltā linu kreklā, un starp dziesmām koķeti sarunājās ar publiku. Tieši šī intīmā atmosfēra radīja pastiprinātu ticību viņu dziesmām. Dziesmu vārdi bija skaidrāk dzirdami un saprotami. Brīžam dziesmu teksti, kas agrāk šķita nesvarīgi vai bija nesadzirdami aiz griezīgo ģitāru skaņas, šādā atmosfērā izklausījās tik ironiski, ka izraisīja smieklus. Pirmā koncerta daļa noslēdzās daudzsološa un šķita, ka ir atklāta vēl viena grupa, kas var sniegt koncertus akustiski, ar to piepulcējot sev jaunus fanus un nenododot ilggadīgos cienītājus.

Tomēr ar to viss nebeidzās. Otrai koncerta daļai sākoties, līdzjutēji bija tik iekarsuši, ka nosēdēt vairāk nespēja. Daži saprata, ka te nekāda maigā padziedāšana vis nebūs un ar savām grebenēm, ko, pieļauju, bija īpaši uzposuši un nostiprinājuši šim koncertam par godu, gāja pirmajā rindā, ko līdz šim veidoja tikai sēdošie, izrādīt savu karsto uzticību šiem Latvijas panku krustēviem un veterāniem. Tā nu pamazām, pamazām dziesmas atguva savu ierasto skanējumu un priekšējās rindas pildījās. Krēsli tika pastumti malā un, kad jau atskanēja tik iemīļotie hiti „Revolucionārs”, „Eu, priekšniek” un citi, koncerts aizgāja uz „urrā!”. „Inokentiju Mārplu” mīl joprojām, viņu dziesmas nenoveco, neskatoties uz to, vai mums ir krīze vai treknie gadi.