Pagājušā gada decembrī „Aquarium” izdeva albumu “Лошадь белая”. Rīgas kongresu namā sestdien, 11. aprīlī, notiekošais koncerts bija viens no albuma tūres ietvaros organizētajiem.
Īstens krievu dvēseliskums un siltums jau kļuvuši par „Aquarium” daiļrades pievienoto vērtību, kas apmēram trīsdesmit gadus iedvesmo un emocionāli kustina klausītājus arī Latvijā. Apdziedot mūžīgo sevis meklēšanu, Dievu, ceļu uz mājām, Grebeņščikovs ar grupu spēj aizraut ne vien sava gada gājuma dzīves nobružājušos ļaudis, bet arī, tos, kas dzimuši vienlaicīgi ar grupu un vēlāk un šoreiz zāli pilda krietni kuplā skaitā. Patiess prieks par jauniešu muzikālo izvēli.
Tik pat liela sajūsma par līdzās „Aquarium” sastāvam piesaistītā pasaules slavenā flautista un stabulnieka Braiena Finegana klātesamību Kongresu nama koncertā. Enerģiskā spēles maniere ir kas krietni pārāks par mūzikas akadēmijā iemācītu instrumenta likšanu lietā. Ar pēdējo albumu un šo koncerttūri grupā ir atgriezies arī basģitārists Saša Titovs. Kamēr ģitārists laiku pa laikam ķeras pie saksofona un flautas, budzinieks un perkusionists skatuves aizmugurē atraktivitātes dēļ liek pievērst īpašu uzmanību. Vienīgā piesiešanās ir manas personīgās antipātijas pret akordeona un citu instrumentu aizstāšanu ar sitezatoru. Šī sintētiskā mūzikas instrumenta iesaistīšana „Aquarium” radošajā darbībā izsenis šķitusi lieka, patiesi godīgajai mūzikai piemetot nelielu daļu krievu estrādei joprojām tik raksturīgo fonogrammas falšuma. Vienu otru brīdi arī šķiet, ka skaņu vīrs īsti netiek galā ar uz skatuves esošo orķestri, tomēr man, kā padomju laikā, kad teicama audiotehnika bija retums, dzimušajam cilvēkam, ir tendence iztēloties to, kā skan vijole arī tad, ja tā ir vien redzama, atrodoties vijolnieka rokās.
Vairāk kā divu stundu koncertā tiek izdziedātas dziesmas gan no jaunā albuma, gan tiek reanimēts arī agrāko gadu repertuārs. Šķiet, vīri programmu ir veidojuši īpaši apdomīgi, pamīšus ar lēnajiem un mierīgajiem gabaliem izpildot krietni dinamiskākos un tempa ziņā ātrākos – lai tauta pārlieku nesatrakojas. Izskan arī pa kādam instrumentālam skaņdarbam. Ik pēc dziesmas zāli pāršalc aplausi un Grebenščikovs pēc labākajām tradīcijām silti paklanās un sev zīmīgajā manierē, pavelkot garāku pirmo burtu, teic „spasibo”. Šoreiz frontmens nav īpaši runātīgs, ļaujot runāt pašām dziesmām. Grebenščikovs vien nedaudz pajokojas un pamāžojas ar pieticīgiem baleta dejas solīšiem, it kā flirtējot ar publiku, kas mirdzošām acīm mutes puspavēruši saņem sirdskaidro vēstījumu.
Uz koncerta beigām atmosfēra jau tik tālu sasilst, ka divi dedzīgākie „Aquarium” fani ieņem vietas skatuves priekšā – katrs pie savām kāpnītēm, pa kurām laiku pa laika kāda dāma kāpusi uz skatuves, lai pasniegtu Grebenščivoka kungam ziedus, modinot domu, ka līdz koncerta beigām viņš tajos varētu būt iekrāmēts... Tiesa, vienam no vīriem pārlieku aktīvo vicināšanos un izjusto līdzdziedāšanu pārtrauc apsarga aizraidījums.
Izskan šķietami pēdējā dziesma un mūziķi pazūd aizskatuvē, bet klausītājiem nav gana. Zālē joprojām saglabājas intīmais apgaismojums, kas ir kā zīme, ka būs vēl. Vīri atgriežas, lai nospēlētu vēl piecus gabalus. Aplausi, publika atdod cieņu, pieceļoties kājās, un nu saprotams, ka, lai Borisu Grebeņščikovu un grupu „Aquarium” atkal redzētu vaigā šeit, Rīgā, jāgaida nākamais pavasaris.
Foto: Vladislavs Punculs
