Damo Suzuki piedāvā kolektīvu iekšējo pasauli

Galerijas:

• „Damo Suzuki’s network” @ Ebreju nams

Pašmāju mūziķi, kuru vārdi komentārus neprasa (Lauris un Raitis Ābeles, Edgars Rubenis, Raimonds Lagimovs ( Dambis), Artūrs Liepiņš, Jānis Burmeisters un daudzi citi) un paspējuši jau sevi nodēvēt par apvienību "The Burning Kulba", sniedza vārda tiešajā nozīmē neatkārtojamu koncertu, jo, iepriekš iemēģinot skanējumu tikai vienreiz, spēja pielāgoties gan Damo Suzuki iekšējai pasaulei, gan viens otram improvizējot uz vietas visa koncerta garumā, tādējādi attaisnojot Damo Suzuki pirms vairāk nekā desmit gadiem nosprausto mērķi “mūziķiem brīvi un nepiespiesti komunicēt gan savstarpēji, gan ar publiku. Jo katra uzstāšanās ir laiks un telpa, kurā satiekas līdzīgi domājošie, un kurā nav vietas atsevišķiem ego”.

Ienākot netradicionāli izraudzītajā koncerta norises vietā – Rīgas Ebreju kopienas namā, uzreiz kļūst skaidrs, ka šis pasākums solās būt nopietns un tie, kas meklē vieglu sestdienas vakara izklaidi, var labāk doties uz blakus esošo „Essential”, jo šeit uzstāsies nopietni vīri. Pirms koncerta tiek rādīta Džema Koena audiovizuālais projekts "Evening’s Civil Twilight in Empires of Tin" jeb “Vakara civilais mijkrēslis skārda impērijās”. Vērojot audiovizuālo projektu, ko par filmu nosaukt nevar, jo orķestra pavadījumā tiek rādīta visai padrūma paskata urbānā vide, ir jāsaprot, ka esam ierauti citā pasaulē. Pasaulē, kas sēro par pasaules netaisnību, karu nežēlību, par pilsētu mūriem, kas atgādina cietumu un iespējamo brīvību savā un kopīgā iekšējā pasaulē.

Filma tomēr ir tikai gaidāmās vakara gaisotnes radītāja, jo, uz skatuves dēļiem kāpjot leģendārās vācu krautrock grupas "Can" bijušam vokālistam, nu jau sirmgalvim, Damo Suzuki, ar pirmajiem skaņas akordiem, publika aiztur elpu no kaut kā, kas liekas savā ziņā pārdabisks, nedzirdēts, noklusēts, ilgi krājies un beidzot izkliegts. Damo Suzuki fenomens slēpjas tajā, ka viņš ir patiess. Piedāvājot mums savu iekšējo pasauli, savas dziesmas, kuru vārdi var arī šķist nesaprotami, kļūst skaidrs, ka esam nonākuši uz sliekšņa, kur apziņa jaucas ar zemapziņu vai pat bezapziņu. Tā ir kā mistiska valstība, kuru ar prātu saprast nav iespējams, tāpēc atliek tikt ierautam līdzi šajā pat mazliet pagāniskos rituālus atgādinošā koncertā, kur brīžam nojūk robežas starp skatītāju un mūziķi. Viņa mūzika ir kā attīrīšanās. Un latviešu publika viņu saprot, jo, lai arī nācis no Japānas un lielu savu dzīves daļu pavadījis Vācijā, pēdējos gadus ceļojis pa pasauli koncertējot, viņš ir iemācījies to valodu, ko visā pasaulē saprot bez vārdiem, tas ir, mūziku.