19. gadsimta otrās puses izcilā austriešu komponista Johannesa Brāmsa mūzika vienmēr valdzina ar patiesumu, sirsnību, lirismu un melodismu. Monumentālo Otro koncertu klavierēm ar orķestri komponists sarakstījis savas radošās aktivitātes kulminācijas laikā. Apjomīgais skaņdarbs vairāk gan tuvojas simfonijai ar klavieru solo. Pianists Vestards Šimkus, kurš tikko ar spožu uzvaru atgriezies no 55. Marijas Kanalsas pianistu konkursa Barselonā (Spānija) (šis ir viens no vecākajiem un prestižākajiem konkursiem pasaulē), stāsta, ka kopš kopā ar LNSO atskaņojis J.Brāmsa Pirmo klavierkoncertu, būs pagājis teju vai apaļš gads, taču pašam Brāmsam bija nepieciešami 22 gadi, lai pēc izgāšanās Pirmā klavierkoncerta pirmatskaņojumā saņemtos komponēt Otro klavierkoncertu, kas tolaik jau pirmatskaņojuma laikā tika uzņemts ar milzu ovācijām. V.Šimkus: „Laiks, protams, ir pierādījis, ka abi šie darbi ir šedevri, lai gan Otrā klavierkoncerta mūzika ir krietni gaišāka un laimes pilnāka. Ir jūtams, ka to rakstījis dzīves vētras izturējis cilvēks, kurš vairs nepievērš tik daudz uzmanības personisko izjūtu kolīzijām, bet gan vēlas klausītājiem atgādināt par kādu vispārcilvēciski būtisku vēsti - ka pilnīga laime var būt rodama nevis ārējos apstākļos, bet gan tikai paša cilvēka iekšējā brīvībā un gara spēkā.” Iepriekš minētais lielā mērā sasaucas arī ar V.Šimkus dzīves uztveri, kurš šī klavierkoncerta mūziku iemīlējis jau bērnībā. Arī pašlaik šis skaņdarbs pianistu uzrunā spēcīgi un nepastarpināti. V.Šimkus atklāj: „Dzīvoju dabā, prom no nerimtīgā mūsdienu civilizācijas ritma, šī mūzika man asociējas ar dabas varenību un spēku, neiegrimstot ikdienišķi izklaidējošās detaļās. Un kāds gan tur brīnums, jo tanī laikā, kad Brāmss šo mūziku komponēja, viņš bija aizrāvies ar dzīvi dabā, peldēšanos ziemā un ironisku attieksmi pret pilsētvides smalkajām aprindām.”
Savu gandarījumu par sadarbību ar Vestardu Šimkus pauž koncerta diriģents Normunds Vaicis. Viņš pianistu vērtē kā apbrīnojamu talantu, kurš strauji attīstās un iekaro mākslas virsotnes. Diriģents uzsver, ka pianista sniegumam raksturīgs „izteikts romantisms, sakāpināta jūtu pasaule, kas ar katru reizi apaug ar dramaturģisku dziļumu un personības briedumu.”
Normunds Vaicis stāsta, ka koncerta programmu vēlējies veidot spilgti romantiskās noskaņās.
Savdabīgs dzīves un daiļrades rezumējums ir Sergeja Rahmaņinova pēdējais skaņdarbs „Simfoniskās dejas”. Pašam komponistam šis darbs bijis ļoti tuvs. Viņš pie tā strādājis aizrautīgi un radījis īsā laikā – dažos 1940. gada vasaras mēnešos Longailendā, jūras krastā. Tā nav parasta deju svīta, par ko liecina skaņdarba satura dziļums, tematisma savdabība un oriģinālā forma. Skaņdarbā ir arī tīri autobiogrāfiski momenti. Ir zināms, ka sākumā Rahmaņinovs savu trīsdaļīgo kompozīciju iecerējis nosaukt „Rīts – Pusdiena – Vakars”, ar to domājot ne tikai diennakts ritumu, bet arī cilvēka mūža gaitu. „Simfoniskās dejas” N.Vaicis izvēlējies atskaņot spilgtās mūzikas valodas, bagātīgo harmoniju, izteiktā melodiskuma, skaidrās ritmikas dēļ. N.Vaicis atzīst: „Rahmaņinova mūzika aizrauj mani ar savu patiesumu, jūtu dziļumu. Turklāt šis skaņdarbs – „Simfoniskās dejas” – Latvijā sen nav spēlēts.”
Koncerta programmā iekļauts arī Riharda Vāgnera skaņdarbs „Izoldes mīlas nāve” no operas „Tristans un Izolde”. Šī opera ir tuva poēmai, nepiepildītas mīlas dziesma, kurā, kā teicis pats autors, atklātas dvēseles dziļākās dzīles. Operas mūzika atveido abu galveno varoņu kaislīgās mīlas visdažādākās nokrāsas. Ar lielu melodisko bagātību izceļas operas fināls - Izoldes nāves skats. Tā mūzika izskan kā reibinošas jūsmas pilna himna mīlai un vienlaikus arī dramatisma pilns stāsts par šķiršanos no dzīves, saldkaismes pilnu iegrimšanu nebūtībā, kas nes atbrīvošanu no ciešanām.