Vasaras vārtu priekšā. Vēl vējains un vēss, bet jau pie „Arēnas Rīgas" neglītās puses, tur, kur ātrās būvniecības dēļ ir atstātas būvbedres un ir jau izveidojies mākslīgais dīķis, vienā mierā vingro cilvēki. Pat, neesot vēl koncertā, jau tāda viegla, nepiespiesta un milzu koncertam neraksturīga laiska sajūta. Patrīcija šogad brauc koncertturnejā zem „Kabaret" nosaukuma. Un lai tās būtu manas izjūtas, bet ir tāda fatāli kaira sajūta, turnejas nosaukuma izvēle ir ļoti aktuāla. Kabarē mums lielākoties asociējas ar 30. gadu uzdzīvi, kad džezs, šampanietis un īsas kleitiņas sajauca visas deju zāles pasaulē vienā nevaldāmā uzdzīvē. Un tāpat kā tagad cilvēki bēga no savām ikdienas problēmām, kur ikdienā bija finanšu krīze, tuvojošā jaunā kara drudzis un iepriekšējā kara ēnas. Tikpat, cik smeldzīgs ir Remarka romāns „Trīs draugi", ir arī Patrīcijas koncerts. Jā, viņa dzied par mīlestību, bet tā nav Klaidermana- pašpasludinātā romantikas karaļa popsīgā, salkanā mīlestība, šī mīlestība ir nežēlīga, ciešanu pilna, bet ar tādu dedzinošu kaisles devu, ka jebkuram gribētos ļauties sadegt. Jā, divi franči - Kāsa un Klaidermans. Divi mīlas mūziķi. Tikai viens ir perverts, salīdzinot ar Kāsu.
Ļoti daudz cilvēku, publika no 30 uz augšu. Cik es esmu dzirdējis, tad biļetes maksājušas arī ļoti dārgi, pat 70 ls un vairāk. Hokeja laukuma vidū ir saliktas krēslu rindas, arī visas ložas diezgan pilnas. Vērojot skatītājus, te var atsijāt veco sugu- eju tikai tāpēc, ka prestiži, lai gan mājās klausos Veru Serģučku. Tad, protams, īstus mūzikas mīļus, kuri ar ugunīgu skatienu gaida nākamo sākuma zvanu. Un ir tā saucamā morālo kropļu suga, kura pus koncertu veras caur mobilā vai fotoaparāta ekrānu, bet, paldies Dievam, viņu nav daudz, tikai nākamajā rindā, man priekšā. Es vienmēr domāju, kā viņi skatās to bezjēdzīgi slikto pāris pikseļu attēlu uz datora un , graužot čipsus, priekā rukšķ.
Skatuve iekārtota ļoti stilizēti un ieturēts ir Art Deco stils. Kāpnes, kuras ved augšup, skatuves griestos, milzu ekrāns, iekšējā skatuve un lustra, kura atgādina savītus krustus. Viss tādā zilganā nokrāsā. Un tad dziest lustras gaismas un parādās milzīgs K burts uz ekrāna, Kāsas simbols. Pat burta šrifts ir ieturēts Art Deco tradīcijās. Burta priekšplānā melnos kostīmos dejo divas dejotājas, kustības ir tik perfektas. Pēkšņi ieslēdzas spožāka gaisma, un mēs redzam pašu Patrīciju, tas ir pārsteidzoši, jo viņa pati ir bijusi tā lunkanā būtne. Patrīcija izskatās tik pārliecinoši spēcīgi, pieguļoša īsa kleita izceļ viņas spēcīgās, garās kājas, kuras ieņēmušas militāri agresīvu pozu.
Uz skatuves ir īsts „Bends" - kontrabass, bungas, saksofons, vijole, protams, akordeons - franciskais elements un dj, kurš Patrīcijas mūzikai piedod spēcīgus avangarda akcentus, pat izmantojot „skreč mašīnu".
Koncerta scenārijs ir kā filma uz skatuves, perfektas projekcijas ar atsaucēm uz agrīno kino, ekspresionismu un Film Noar. Gandrīz katra projekcija ir burvīga īsfilmiņa, kura sasaistās ar nākamo. Gaismu spēle un apģērbi, pat instrumentu krāsas ir saskaņotas. Patrīcija sāk koncertu ar dziesmu par Klaunu - „Faites entrer les clowns". Dejotāja ar piesietiem sarkaniem baloniem dejo ap Patrīciju, viens balons izslīd un dodas pretīm zāles griestiem un tieši tajā brīdī arī ekrānā balons ceļo debesīs. Izcila sinhronizācija, izcila skatuves režija.
Patrīcija dzied dziesmas no sava jaunā albuma, tās ir izaicinošas, eksperimentālas, tajās var pat just trip-hopa itekmes. Dažbrīd man pat bija sajūta ka daudzi pārliecinātie fani bija savā ziņā apmulsuši, jo dziesmas bija ļoti agresīvi eksperimentālas. Kāsa savu balsi mainīja no zemi dūmakainas uz pat lauvai līdzīgiem rēcieniem.
Jaunais albums ir skarbs, pat dziesmu nosaukumi ir pabaisi - „Addicte aux heroines". „Falling in love again" ir atkal pat bezcerīgi skumja par atkaliemīlēšanos un par to, ka mīla ir bijusi tikai kārtējā aizraušanās. Projekcijās ir redzama raudoša Patrīcija, lenta raustās un mēs redzam vīrieti, kurš dejo, skūpsta Patrīcijas nedzīvo ķermeni. Dziesmā „Pigalle" mēs atkal redzam bezrūpīgi jautros 30. gadu dejotājus un šovus, samiksētus arvien augošā virpulī. Ļoti postmoderni, mūsu visu traģiskā vēlme pēc pagātnes. Dziesma „Solo" ir tik spēcīga un kaislīga, ka es pat iekrampējos krēsla rokturī. Tad, protams, uz beigu pusi arī atskan jau agrīnās dziesmas, bet vispār koncertprogrammā dominējoš ir pēdējais albums, un, kā nekā, arī dziesma „Et s'il fallait le faire" ir izvēlēta Eirovīzijai. Man, kā jaunākās paaudzes pārstāvim vai arī vienkārši muzikālās gaumes nēsātājam, pēdējais Patrīcijas albums šķiet visdziļākais un emocionālākais.
Patrīcijas spēja kustēties un dejot ir paskaužama, viņa vairs jau nav meitene, bet dažbrīd pārtrumpo savu skatuves dejotāju, kura ir daudz jaunāka. Vienīgi pilnīga izgāšanās ir dziesma krievu valodā „Mne nravitsva". Franči nevar izdziedāt krievu valodā, tā eiropiešiem ir gandrīz neizrunājama, galu galā tā taču ir Āzija. Bet nu tā ir nodeva turnejām Krievijā, komerciāla pumpiņa uz burvīgā auguma. Bet kopsummā viss ir lieliski.
Kad koncerts jau ir sasniedzis savu beigu sākumu, uz ekrāna mēs redzam Patrīcijas bildes un īsu retrospekciju uz visu karjeru, gar bilžu malām iet nepārtraukta sliede ar pilsētu nosaukumiem, kur Patrīcija ir bijusi.. ar prieku pamanu arī Rīgu. Un tad publika aurodama dodas pie skatuves no savām sēdvietām. Patrīcija ir draudzīga un atvērta, vienkārša. Viņā ir sabalansēta Dīvas dievišķība ar cilvēcisko sirsnību.
Atzīšos godīgi, pirms šī koncerta nebiju klausījies Patrīcijas Kāsas ierakstus un ļoti maz par viņu zināju, jo īpaši neaizraujos ar franču mūziku, bet es iesaku paklausīties tieši jauniem cilvēkiem. Skaista lapaspuse tiks pavērta dzīves redzeslokā.
Foto: Vladislavs Punculs
