Bez tā, ka esi dīdžejs, pirmkārt,Tevi atpazīst kā grupas „The Libertines” bundzinieku. Kur rodi iedvesmu ritmam?
No mūzikas! Kad izdzirdu kādu dziesmu, vienalga kāda stila, uzreiz to nodungoju galvā. Cenšos visam pieiet radoši un negribu vienkārši nokopēt kādu mūziķi vai bundzinieku, gribu, lai ar laiku kopētu mani. (Smejas)
Kurā diennakts daļā Tev padodas strādāt visradošāk?
Man patīk strādāt pa dienu, jo parasti strādāju vienatnē. Ja strādāju pie kādas dziesmas, un aizraujos, ļoti bieži turpinu līdz vēlai naktij. Vairāk sevi uzskatu par nakts putnu. Un arī guļu es diezgan maz!
Esi spēlējis dažādos sastāvos dažāda stila mūziku. Esi sācis klasiskās mūzikas orķestrī, pievērsies perkusijām, tagad daudz spēlē roku, bet tavi disko zāles spēlētāko dziesmu sarakstu veido klubu un elektroniskā mūzika. Vai saskati nopietnas atšķirības starp mūzikas stiliem?
Es domāju, ka mūzika būtībā ir universāla un liela atšķirība starp stiliem nav. Nesen aranžēju mūziku tērpu dizainera Toda Linna (Tod Lynn) modes skates šovam Londonas modes nedēļas ietvaros. Man tika uzticēts aranžēt mūziku klasiskā stilā, ar stīgu un pūšamajiem instrumentiem, ar daudz vārdiem, ko ierunā reliģiskā noskaņā. Veids, kādā rakstīju klasisko mūziku, ir tieši tāds pats, kā rakstu klubu mūziku un otrādi. Svarīgi ir, kā tu mūziku uztver.
Vai Tev pašam ir kāds mīļākais mūzikas stils?
Tas ir atkarīgs no noskaņojuma!
Es apskatīju Tavu portfolio, kurā esi atzīmējis 15 tavuprāt labākos deju zāles hitus. Pirmajās vietās ir tādi mūziķi kā „United Future Organisation”, „The Black Keys”, „CSS”, „EPMD” un citas. Šo sarakstu sastāda diezgan retas un ne visiem zināmas dziesmas. Kur tu tās atrodi?
Ak, Dievs! Es nezinu! Man patīk dīvaina un nedzirdēta mūzika! Pirms divām dienām ar draugu klausījāmies Džonu Keidžu. Viņa mūzika, kas sarakstīta pagājušā gadsimta 20-tajos, 30-tajos, ir patiešām savāda. Es kaut kur uzroku to, kas ir dīvains un mazliet sarežģīts, atrodu tajā motīvus, kas man liekas interesanti, un izmantoju savos priekšnesumos.
Vai uzskati, ka mūzikas vēsturē varam runāt par periodiem, kad dzimusi labāka, kad sliktāka mūzika?
Man šķiet, ka mūzika ir bijusi vienmēr. 40-tajos un 50-tajos vidusšķiras ļaudis bija pieradušas iet klausīties klasiskās mūzikas koncertus. Mūsdienās situācija ir mainījusies. Tajā laikā cilvēki ļoti domāja par mūziku, mūzikas kvalitāti un attīstību, mūsdienās vidusšķiras cilvēks domā par citām kvalitātēm un vērtībām.
Esi dzimis Amerikā, dzīvo Londonā un gan kopā ar grupu, gan vienatnē esi apceļojis daudzas pasaules valstis koncertēdams. Vai uzskati, ka Londonu un Angliju varam dēvēt par Mūzikas Karalisti?
Londonā vienmēr ir bijusi lieliska iespēja radoši izpausties mūzikā. Londona ir radoša, tur vari satikt daudz līdzīgi domājošos, vienmēr noķert jaunas idejas. Bet ceļodams es atklāju, ka ikviena vieta ir brīnišķīga, ja tajā dzīvo radoši un jauki cilvēki. Šodien es iebraucu Rīgā un satiku ļoti patīkamus cilvēkus. Man te patīk un es ļoti labprāt atgriezīšos vēl.
Vai esi ievērojis, kādi cilvēki pārsvarā nāk uz taviem DJ – setiem?
Es domāju, ka pārsvarā tie ir cilvēki, kas nemaz nezina, kas es esmu. Viņi nenāk dēļ manis, bet tādēļ, lai labi pavadītu laiku. Tas, ka tajā laikā tur nejauši esmu gadījies es, var būt labi, bet var arī viņiem nepatikt. Bet es domāju, ka cilvēki pie manas mūzikas vienkārši izklaidējas.
Vai vari pateikt, kas ir svarīgākais, lai būtu labs dīdžejs?
Es domāju, ka dīdžejam ir ne tikai jāspēlē tas, kas pašam patīk, bet svarīgi ir arī, lai cilvēki pie viņa liktās mūzikas var izklaidēties. Dīdžejs, kas nedomās par publiku, būs kā komiķis, kas centīsies visus izklaidēt, stāstīdams lētus un sliktus jokus. Es nevaru, piemēram, atļauties uzlikt Džonu Keidžu tikai tāpēc, ka man viņš patīk. Publika tad mani nomētās!
Tu spēlē grupā „Dirty Pretty Things”. Kā šobrīd klājas grupai?
Mēs gatavojamies ierakstīt albumu. Patiesībā es esmu pats izveidojis savu grupu, pie kuras pašlaik strādāju. Pēc šī brauciena es atgriezīšos studijā, lai gatavotos ierakstam un tad mēģināsim ierakstu izdot. Varbūt sanāks draņķīgs albums, es nezinu. Bet mēs ļoti cenšamies, lai kaut kas labs tur sanāktu. Ja tā tomēr nenotiks, man šķiet, ka man būs jāmeklē cita nodarbošanās.
Teici, ka tā ir tava grupa. Ko tas nozīmē, vai raksti vārdus, mūziku?
Jā, es rakstu savā grupā gan mūziku, gan vārdus. Es uzrakstu dziesmu, eju pie grupas puišiem un jautāju viņu viedokli. Kad iznāks albums, varēsim izvērtēt.
Un kā ar „Dirty Prety Things”?
Grupā „Dirty Pretty Things” es palīdzu pie dziesmu tekstiem. Dažreiz pasaku kādu jaunu domu, ideju. Parasti atnāku, nospēlēju savu partiju un eju prom. Es ļauju grupas puišiem pašiem darboties.
Vai vari par savu jauno grupu pastāstīt ko sīkāk?
Jā, pagaidām esam četri cilvēki. Grupā būs taustiņi, ritma ģitāra, solo ģitāra un es. Pagaidām mēs grupu saucam „The Wolf interval”, bet iespējams, ka nosaukumu mainīsim.
Kāda stila mūziku spēlēsiet?
Tā būs tikpat enerģētiska, cik esmu spēlējis iepriekš. Tā būs dinamiska, uzmundrinoša, tas noteikti būs roks. Kaut kas no katra žanra. Domāju, ka būs interesanti. Bet pats interesantākais ir tas, ka to īstenībā nevar nodefinēt viena stila robežās! Es ceru, ka tā būs neparasta mūzika.
Foto: Didzis Grodzs
