Jau pieejot pie „Arēnas Rīga” ēkas biju pārsteigta par auditorijas nelielo skaitu, bet nebūt ne par vidējo vecumu, kas svarstījās ap 40 – 50 gadiem. Pirmās domas bija, vai tiešām uz tik vērienīgo jubileju atnākuši tik maz cilvēku? Un otra – vai es neesmu vēl krietni par jaunu šādam pasākumam? Šīs pārdomas pavadīja arī gana patīkamas sajūtas - vestibilā neviens negrūstījās, pērkot picu un dzērienus, kā tas parasti notiek pasākumos jauniešiem. Daži jautri pusmūža kungi dzēra Smirnoff no glazītēm un, spriežot pēc spīdošajām acīm, atcerējās jaunību. Kad līdz koncertam bija atlikušas tikai 10 minūtes, ieejot uz pusēm sadalītajā arēna, bija skaidrs, ka manas bažas ir tukšas, zāle bija pilna, tapāt kā balkoni un ložas.
Sēdvietas parterī, simpātiski ģērbtā publika, kura turp šurp pavidēja klasiskie uzvalki un klasiskā mūzika ierakstā, kuras funkcija bija publikas iesildīšana, lika justies kā konservatorijā.
Pavīdot grupai, arēnu pāršalca silti spēcīgi aplausi, svilpieni un kliedzieni „Davaj povorot” uzreiz atgrieza realitātē – rok leģendu koncertā.
Te nodzisa gaisma un prožektoru starā parādījās sēdošais Makarevičs ar ģitāru... Pār muguru pārskrēja tirpas…
Nejūsmoju par pūšamajiem instrumentiem, bet lieliskā trompete, kas ar savu tīro skumju skaņu pavadīja daudzas dziesmas, gandrīz izraisīja asaras un nez kapēc atsauca atmiņā Fellini darbus.
Galvenokārt dziesmas solēja Makarevičs, bet arī pianists Deržavins, nodziedot vienu dziesmu (Eti reki ne kuda ne tekut), izraisīja vētraino zāles sajūsmu, balansējos uz kiča un patosa robežas ar savu brīnišķīgo basu.
Dumpīgi teksti par brīvību un pašnoteikšanos no 60 gadīgo vīriešu mutes izklausījās nedaudz smieklīgi, bet tai pat laikā aizkustinoši, kas pamatoti, jo koncertā galvenokārt tika atskaņotas vecās dziesmas, kuras gada laikā izvēlējušies fani grupas mājas lapā. Pamattemati pat pirms 30 gadiem sarakstītajām dziesmām ir brīvība, ticība, mīlestība, kas ir mūžam aktuāli.
Protams, grūti no grupas, kas uzstājas jau 40 gadus, sagaidīt kādus pārsteigumus un mūzikas pasniegšanas svaigumu. Tomēr augsts profesionalitātes līmenis, noslīpēta katra skaņa, katra kustība, tas nevar nesajūsmināt un neizsaukt cieņu.
Ar pašironiju, lielisko kontaktu ar zāli, humora izjūtu lielajā arēnā tika panākti visi mazo klubu koncertu plusi, silts kontakts ar publiku, smaidi un abpusēja mīlestība kļūst par koncerta pievienoto vērtību.
Nevar nepieminēt, ka „Mašina vremeņi” dalībnieki šobrīd ir 60 gadus veci, un nospēlēt vairāk nekā 2 stundu ilgu koncertu bez neviena pārtraukuma nav joka lieta.
Koncertam beidzoties, publika bez kautrēšanās cēlās kājās un vismaz 10 minūtes aplaudēja, klausītāju ovācijas kārtējo reizi apliecinot kā lielāko apbalvojumu, kura dēļ mūziķiem ir vērts strādāt.
Klasiskā krievu roka pēdējie varoņi ar ģitārām rokās – viņiem atkal izdevās atgriezt laiku atpakaļ, attaisnojot savu nosaukumu.
Foto: Vladislavs Punculs
P.S. Vairāk bildes no koncerta būs pieejamas vēlāk
