Elektronisko mūziku definēt jau no pirmsākumiem bijis grūti, tāpēc šādos festivālos ir iespēja iepazīt to, kā ar ierakstītas monotonas lielveikala pīkstienu skaņas palīdzību, ar dzelzceļa monotono „ ta – dam, ta – dam”, fabrikas mašīnu rūkoņu, skaņuplašu skrāpēšanu vai ar ierasto klasisko mūzikas instrumentu netradicionālu izmantošanu, iespējams radīt kaut ko netveramu. Vienu vārdu sakot, „Skaņu mežs” pārsteidz ar mūziķu uzstāšanos, kuri veiksmīgi un klausītājiem aizraujoši prot baudāmā secībā salikt kopā skaņas, kuru izcelsmi noteikt ne vienmēr ir iespējams.
Kā pirmais 15. maija programmu atklāj 20 gadu vecais Latvijas Mūzikas akadēmijas students un betona fabrikas strādnieks Platons Buravickis, kas kā vienīgo mūzikas instrumentu izmanto datoru. Skaņa ieved urbānā un industriālā pasaulē, un to turpina darīt arī nākamie pašmāju mākslinieki Candycoveredclown & Kaspars Groševs. Eksperimentāli un radoši, un galvenais prieks, ka, lai arī nestāvam līdzās eksperimentālās/ elektroniskās/ avangarda pasaules mūzikas grandiem, tomēr protam ievest svaigumu Latvijas mūzikas industrijā, kas jau nogurusi no pārmērīgas popa, roka un šlāgeru skandināšanas neskaitāmās variācijās.
Lai arī šīgada festivāls norisinājās mazākos apmēros kā iepriekšējos gadus un ir pieejama tikai viena skatuve, (norises vieta ir pārcelta no „Grīvas mēbelēm” uz Rīgas Mākslas telpu), vietas maiņa neietekmē festivāla kvalitāti. Par vakara naglu varētu nosaukt gan Ziemeļāfrikas ebreju muzikālās tradīcijās augušā franču kulta vokālista un instrumentālista "Gedalijas Tazartes" priekšnesumu, gan islandiešu laikmetīgās, eksperimentālās un ambientās mūzikas komponista Johana Johansona un grupas „Múm” čellistes Hilduras Gudnadotiras dueta sniegumu.
Francūži kā īsti revolucionāri un avangarda aizsācēji mazliet čigāniski, mazliet Toma Vaitsa stilā publiku burtiski aizrauj. Liekas, ka solista Gedalijas Tazartes nerātnā, mazliet smeldzīgā, un ironizējošā balss iemieso sevī visu franču kultūru.
Emocionālu priekšnesumu, kas gluži pretēji iepriekšējiem liek pasaules harmoniju meklēt sevī, piedāvā islandieši. Zinot šīs valsts mūzikas kultūru, šis priekšnesums pārsteigumu nerada. Atliek vien aizvērt acis un plūst līdz Hilduras Gudnadotiras čellas lociņa vijīgumam, kas piedāvā salti melanholisku, lēni plūstošu un mazliet rēgainu melodiju. Pēc industriāliem, destruktīviem ritmiem un nešpetnā franču dueta šī liekas veldze, kas uzliek punktu uz „i” pasākuma programmā. Par uzstāšanās mazliet iemidzinošo efektu liecina arī blakussēdētāji, kas aizvērtām acīm lēni līgojas plūstošajā ritmā.
Tomēr festivāls turpinās un arī nākamie mākslinieki piedāvā ko jaunu. Tas ir Vladislava Dileja un izcilā videomākslinieka Lillevan festivālam īpaši veidotais darbs KinoVida, kurā Eiropas kino vēsture saplūst ar laikmetīgo elektronisko mūziku.
Pirmā festivāla diena noslēdzas ar pašmāju mūziķiem Sound Meccano & Evgeniy Droomoff, un ir sajūta, ka atgriežamies pie tā, kas bija jau sākumā. Industriālie ritmi, dators kā vienīgais mūzikas instruments, kārtējā variācija par tēmu, ko izprotam ar vārdu „elektronika”.
Festivāls māk aizraut un, lai arī apmēru un apmeklētāju ziņā tas liekas mazāks kā citus gadus, tas ir kā atskaites punkts, lai kārtējo reizi paraudzītos, kas šajā mūzikas lauciņā ir jauns pa gadu noticis, lai kaut nedaudz mazajā Rīgā ienestu tās vēsmas, ko citur skandina jau sen.
Foto: Anrijs Požarskis
