Jēkabs Zemzaris: Būt tikai bundziniekam man būtu garlaicīgi

Galerijas:

• Jēkabs Zemzaris

Reiz Tu man teici, ka bungu vālītes Tev rokās ir iedevis tavs tēvocis...

Cik kopš pašas bērnības sevi atceros, visas interesantākās lietas esmu darījis kopā ar tēvoci, ar viņa kasetēm, diskiem...Visu, ko klausījās viņš, klausījos arī es, dažreiz otrādi. Ja nebūtu mana tēvoča, iespējams es nenodarbotos ar mūziku.

Kā jums sanāca kopā pavadīt tik daudz laika?

Ģimene kā jau ģimene! Bija laiks, kad viņš dzīvoja blakus kvartālā. Toreiz es bez izņēmumiem katru dienu gāju pie viņa, vismaz vienu reizi dienā skatījos „Bon Jovi” video kaseti, ko viņš bija aizņēmies. Patiesībā no šīs video kasetes arī viss sākās. Es nesapratu, kas tur notiek, ko viņi tur dara, bet tajā bija kas tāds, kas mani piesaistīja! Pie visa ir vainīgi „Bon Jovi” un tēvocis!

Ierasti tiek pieņemts, ka bundzinieki grupā koncentrējas tikai uz savu instrumentu un neiesaistās dziesmu radīšanas procesā. Šo stereotipu uz Tevi nevar attiecināt.

Es sevi cenšos nepadarīt tikai par bundzinieku. Protams, lielai daļai bundzinieku galvenais uzdevums grupā ir nodrošināt ritma bāzi, bet man patīk iesaistīties arī pārējās darbībās. Man patīk rakstīt dziesmas! Man patīk apzināties, ka spēju iejusties savu grupas biedru domāšanā – izprast, ko spēlē ģitāra, ko dzied balss. Es esmu priecīgs, ka abās divās grupās, kur es spēlēju bungas, mēs viens otru saprotam. Manuprāt, grupai ir svarīgi, ka tās dalībnieki spēj iejusties viens otra ādā un radīt kopējo skaņu. Ja es būtu tikai bundzinieks, man pašam ar laiku paliktu garlaicīgi.

Pastāsti par savu pirmo dziesmu! Vai tā ir „tas bija sen, un vairs nav taisnība” variants?

Taisnība tā vēl varētu būt, ja vien noslaucītu putekļus un visu mazliet restaurētu. Dziesma tapa mūzikas skolas laikā. Kad bija beigušās stundas, mēs ar Paulu (grupas „The Blackout” solo ģitārists) sēdējām pie sporta zāles. Viņš uz akustiskās ģitāras spēlēja melodiju, es izdomāju tekstu. Mana pirmā dziesma – lēna balāde tika radīta kopā ar Paulu.

Kā Tu raksturotu dziesmas tapšanu vienatnē un kopējā džemošanā? Kā Tev labāk patīk?

Man labāk patīk strādāt kopā ar citiem. Cilvēks viens pats vienmēr būs ierobežots. Es varu sarakstīt dziesmu, bet kopā ar citiem tā izdotos vēl labāk. Kāpēc apstāties pie viena prāta, ja kopā var strādāt divi, trīs? Tāpēc dziesmas pārsvarā rakstam kopā ar Paulu un citiem grupas biedriem. Mēs ļoti labi saprotamies. Nav vajadzīga saruna – notis runā pašas par sevi.

Saka – tas pāris ir sadejojies! Šo teicienu var pārfrāzēt attiecībā uz mūziku?

Jā, noteikti! Tā ir viena no svarīgākajām mūzikas priekšrocībām – ja cilvēkam ir dots talants, viņš to var apvienot ar citiem. Ja nebūtu tie cilvēki, ar kuriem es kopā rakstu dziesmas, tās noteikti skanētu savādāk. Esmu lepns, ka man ir tādi draugi un kolēģi! Viņi ir mans lielākais ieguvums!

Mēs zinām, ka ir cilvēki, kuri ir tik komunikatīvi, ka ar gandrīz visiem spēs atrast kopēju valodu. Ja mēs to pārceļam uz mūziku – vai Tu ar visiem vari saspēlēties?

Noteikti nē. Esmu pilnīgi pārliecināts, ka ļoti daudz cilvēki nevarētu saspēlēties ar mani. Tas viss ir atkarīgs no gaumes, domāšanas un muzikālajām spējām. Ja mums būtu vienāda muzikālā izaugsme, saspēle būtu vieglāka, laika gaitā komunikācija izveidotos.

Vai Tevi varētu saukt par muzikāli atvērtu? Vai vari iedomāties spēlēt pavadījumu pilnīgi citam stilam, ne rokmūzikai?

Jā, varu iedomāties. Popa dziesmu es gan nevarētu sarakstīt, jo šajā ziņā man nav nekādas pieredzes un priekšstata, kā tam būtu jāskan. Spēlējot dziesmā bungas, man ieslēdzas cits prāts, un es tiešām palieku par bundzinieku, kuram interesē tikai labi izpildīt savu uzdevumu – lai dziesma „kačātu”! Daudzas popa dziesmas būtu labākas, ja bungas būtu dzīvas. Spēlēt popmūziku man problēmu nebūtu, taču es neprotu spēlēt džezu, džemot ar džeza mūziķiem.

Tevi var bieži redzēt, klausoties kolēģu koncertus. Taču ir mūziķi, kuriem neinteresē, ko viņu kolēģi dara. Kāpēc, tavuprāt, tas tā ir?

Tie, kas neinteresējas par citiem, ir ļoti apmierināti ar savu mūziku. Dažreiz tie ir patmīļi... Es uzskatu, ka viss, ko tu dzirdi var būt par pamatu iedvesmai, jaunām zināšanām. Tāpēc es fanoju par visām grupām, ar kurām esmu pazīstams. Manuprāt, mūziķis, kas neklausās citos un neskatās, kas notiek apkārt, ar laiku ierūsēs. Tāpēc es sevi uzturu konstantā mūzikas klausīšanās „rutīnā”, gaidot brīdi, kad izdzirdēšu kaut ko jaunu, kas veidos manu izaugsmi.

Vai, Tavuprāt, mūzikā vēl ir iespējams kas jauns?

Es domāju, ka nav. Viss mūzikā zināmais sen jau šķiet izsmelts. Vienīgais, ko cilvēki varētu mēģināt nosaukt par jaunu, ir mūzika, kas noved jaunā, vēl neizjustā emocionālā stāvoklī. Bet citādi, pietiekami daudz laika ir pagājis, lai visi būtu izdarījuši visu iespējamo. Es pats esmu pilnīgi pārliecināts, ka visas manas dziesmas kāds jau iepriekš ir sarakstījis.

Mēs vēl neesam parunājuši par Tavu dziesmu tekstiem, kuri ir angļu valodā!

Angļu valoda ir nākusi no mūzikas klausīšanās un līdzi dziedāšanas. Dažreiz esmu izmantojis pat vārdnīcu, jo man vajadzēja noskaidrot, ko nozīmē vārdi, kas dziesmā tik labi izklausās. Angļu valodu es neesmu mācījies skolā. Es neprotu uzrakstīt tekstu latviešu valodā, jo nekad cītīgi neesmu klausījies latviešu mūziku.

Varbūt Tev būtu vairāk jālasa dzeja?

Jā, bet es nelasu grāmatas. Es nespēju izlasīt nevienu grāmatu, jo agri vai vēlu apnīk.

Tavā dzimtā ir ar mākslu, mūziku un kultūru saistīti cilvēki. Kā šis dzimtas koks ir iespaidojis Tavu dzīvi?

Vienīgi ar to, ka mans tētis mani sūtīja mūzikas skolā.

Varbūt vairāk atbalsta, respektē Tavu mūziķa dzīves veidu?

Viņi zina, ka man ir tāds dzīves veids, un es zinu, kā dzīvo viņi. Bet mēs darām atšķirīgas lietas. Par šīm lietām pat netiek runāts.

Ko Tu domā par savu nākotni?

To nevar paredzēt. Es nespēju ielikt savu nākotni konkrētos rāmjos. Esmu vienmēr uzskatījis, ka notiek tas, kam ir jānotiek! Uzturu pārsteiguma momentu.

Es zinu, ka Tu jau šobrīd esi cienīts un respektēts gan klausītāju, gan arī mūziķu lokā. Kā tu šo atpazīstamību uztver?

Es neredzu „fanus”, jo visi mani klausītāji ir mani draugi, es pazīstu šos cilvēkus. Man nepatīk domāt, kā pasniegt sevi publikai vizuāli vai kā citādāk. Man patīk mierā rakstīt mūziku. Rokmūzikā visi saprot, kas notiek. Tāpēc vienīgais, ko rokmūzikā var darīt, ir būt tik patiesam, cik esi. Un tad arī viss notiks! Rokā idiotu nav. Brīdis, kad tu varēsi sevi nosaukt par labu rokmūziķi, būs tad, kad sapratīsi – esi visu izdarījis tā, kā TEV bija jāizdara! Ja tev kāds būs teicis priekšā, tev tas nebūs paticis, bet tu būsi izdarījis tāpat – tā būs liekulība. Roks ir mūzika, kur muļķiem nav vietas!

Foto: Vladislavs Punculs