Tikko nolijis lietiņš, visapkārt svaigs gaiss, putekļi nosēdušies. Un arī New-Metal grupa “Limp Bizkit” pēc astoņu gadu pauzes nolīst pār Latviju – pirmais koncerts Latvijā reizē ir arī pirmais koncerts pasaules turnejas ietvaros. Gribas domāt, ka “Limp Bizkit” Latvija būs jauna atspēriena vieta vai arī gals. Vīri jau ir ieradušies Rīgā laicīgi un, spriežot pēc dažām baumām, iesildās turnejai gan krogos, gan studijā. Mēģinājums pēc astoņu gadu pauzes vīriem noteikti ir īpašs mirklis. Gan jau DJ Lethal ir pie vainas, ka Latvija ir “Limp Bizkit” svētā Šambala, jauna sākuma vieta. Kā zināms, DJ Lethal saknes ir meklējamas Latvijā.
Uz koncertu eju ar divējādām jūtām. Viena ir nostaļģija pēc tiem laikiem, kad man bija gari mati un platas bikses, biju nevainīgs un domāju, ka mani neviens nesaprot, pa krūmiem dzēru „Pilzenīti” un diedelēju cigaretes. Īsāk sakot, iegrimu pārdomās par tīņu gadiem. Otras jūtas ir sagaidāmā vilšanas, jo, sākot ar 2000. gada albumu „Chocolate Starfish and the Hotdog Flavored Water” neko jēdzīgu šī blice vairs nav izdevusi. Un ģitārista Wes Borland pačibēšana no grupas vispār pielika punktu, bez viņa Freds Dursts ar savu sarkano mici neko nevarēja piesegt.
Publika ir elektrizēta. Amizanti Dursta pakaļdarinātāji ar tādām pašām bārdiņām un keponiem, vienkārši „urlas”, jauni „emo kidi”, veci „metaļori” ar sirmām bizēm un „zelta jaunatne”, tāda kolorīta publika. Bet nu nenoliegsim, ka savā laikā deju zāles un tumbas drebēja “Limp Bizkit” ritmos, un šī grupa bija gandrīz līderi Pop/Rokā. Un gandrīz jebkurš jaunietis klausījās Limbjus, gan cepot gaļu, gan griežot savu „Bembi” dragreisos.
Skatuves iekārtojums askētisks, to klāj milzīgs melns šķidrauts, aiz aizklāja lielāks plakāts ar visiem Limbju ģīmjiem „briesmīgi” stilīgā zīmējumā. Dziest gaismas, publika ir kā vienota jūra. Es pat izbrīnā saraucu uzacis un saku : „Viņi tak mīl šo grupu, tur kaut kas ir?”. Jā, publika ir neparasti atsaucīga, tā alkst pēc Limbjiem, un tad krīt aizskars un ir spēcīgs skaņas trieciens. Atskan daudzbalsīgs rēciens no publikas. Uz skatuves ir Dursts savā nemainīgajā tēlā, protams, Wes Borland, DJ Lethal, Sam Rivers, John Otto. Wes Borland šoreiz atkal izceļas un lec laukā no kompozīcijas, viņš ir balts kā krīts ar kaut ko līdzīgu klauna grimmam, pabaisi un iespaidīgi. Sam Rivers ir atkal ar baseni, kura mirgo gaismiņās un tumsā izskatās iespaidīgi. Kopsummā nav slikti, ja mēs zinām, ka New-Metal nekad nav bijis šovu pārbagāts stils.
Šovu nevajag, jo atskan pirmā dziesma “My Generation”, un publika sāk ārdīties, mani blakus sēdētāji sāk tricināties un ar divpirkstu kombinācijām vicināties pa gaisu. Pēc šīs dziesmas Dursts apsveic Latviju, sauc daudzas reizes mūsu valsts vārdu, tas ir skaisti. Uz DJ Lethal pults galda ir uzklāts LV karogs, skaisti.
Nu jau seko nākamā dziesma, un mani blakus sēdētāji lec kājās, tā kā viņi nav no stikla, es arī ceļos kājās un nu jau šādi rīkojas visas rindas. Vecie gabali - medus un piens. DJ Lethal starp dziesmām vēl ieslidina savus miksus, kuri ir izcili. Nu skan tādas dziesmas, kuras neatstāj vienaldzīgu pat mani, – “Hot Dog”, “Conterfeit”, “Nookie”, “Break Stuf”, “I Broke” u.c. Bet tad, kad Dursts apsēžas ar minerālūdens pudeli starp kājām un sāk dziedāt sērīgo “Behind Blue Eyes”, liek visiem iešķilt šķiltavas un uztaisa skumīgu ģīmi, tikko izārdījies pie krietni fiksas dziesmas, es nenoticu. Tie lēnie gabali Durstam neiet, sērīgās dziesmas vispār nav raksturīgas New Metal stilam. Toties šķiltavu un mobilo mestās gaismiņas ir skaistas.
Te atkal viņš pazūd un parādās pilnīgi vājprātīgā sarkanā ādas jakā ar sudraba cimdu, kaut kas uz Maikla Džeksona pusi. Atskan visfeinākā un vieglprātīgākā Limbju dziesma “Faith”. Nāk prātā laiks, kad visi ārdījās un sapņoja par būšanu uz “Korn” un “Limp Bizkit” kopējo koncertu. Kājas rokas iet pa gaisu...
Tad drīz iestājas dīvaina pauze, kuras laikā skatuve ir tumša un skan tikai stulbi smiekli, kuri sākotnēji ir uzjautrinoši, bet drīz vien sāk krist uz nerviem, jo uz skatuves ir tukšums, daži ļautiņi jau sāk izklīst, daži sāk piesēst. Nezinu, ko Limbji tik ilgi tur darīja, bet tas bija par garu.
Viņi atgriežas, Wes Borlans, jau ir ar citu matu sakārtojumu. Dursts ir vaļsirdīgs, viņš saka, ka šī ir viņa laimīgākā diena mūžā, visa grupa ir kopā. Tā arī izskatās, viņš ir kā pūkains lācītis uz skatuves, laimīgs un dusmīgi-pozitīvs. Skan slavenā “Take A Look Around” no “Mission Impossible”, draņķīgas filmas ar lielisku „soudtraku”. Dursts pat pārsteigts, redzot publikas atsaucību izkliedz: „Jūs šo dziesmu zināt?”
Nobeiguma dziesma ir vissderdzīgākā, toties vispopulārākā - “Rollin”. Dziesmas beigās noskan sprādzieni no dūmu lielgabaliem, tas ir efektīvi, mani blakus stāvētāji pamatīgi sabīstas. Tagad tā jokot nedrīkst, terorisms tak visapkārt! Tad seko sirsnīgi vēlējumi no Dursta.
Koncerts ir izdevies, cilvēki ir izārdījušies, kaut Limbis nekad nav racis dziļāk kā, piemēram, Korns, bet arī nevajag... Savā ziņā šī turneja ir „gulbja dziesma”, jo maz ticams, ka Limbis atgūs savu veco spēku, lai gan uz Latvju zemes notiek brīnumi.
Foto: Vladislavs Punculs
p.s. Vairāk bildes būs pieejamas vēlāk.
