Pēc biļešu pārbaudīšanas smaidīga meitene man rokā iespiež mazu paciņu, kurā, kā vēlāk izrādās, atrodas ausu aizbāžņi. Šī mazā dāvaniņa pastiprina koncerta pārsteiguma gaidas. Kad pēdējie klausītāji ir ienākuši baznīcā, zālē gaisma kļūst zilgana, sāk skanēt vienmērīga dunoņa un balss, kas izsaka nesaprotamas vārsmas. No stūriem tiek palaisti dūmi, radot sajūtu, ka zāles grīda tvaiko kā zeme rītausmā. Ievads ir aptuveni 15 minūšu garš. Šķiet, ka cilvēki vēl nav iejutušies, tāpēc ir dzirdamas klusas sarunas, mobilo telefonu pīksti. Gaismas mainās. Uz skatuves kāpj viduslaiku mūku apmetņos tērpti ģitāristi. Dūkoņa transformējas skaņu viļņos. Izjusti, izbaudīti pieskārieni ģitāras stīgām, ar mērķi rokas un stīgu saskarsmi padarīt pēc iespējas ilgāku. Gaismas spēles ir izjaukušas priekšstatu par zāles patieso izskatu, īsto realitāti un laika izjūtu. Par skatuvi kļuva visa baznīcas zāle.
Manas domas aizpeld nākotnē, kad ir noticis liktenīgais ātomsprādziens, un mūsu gadījumā Anglikāņu baznīca ir svētā patvēruma vieta. Ja youtube.com redzētie „Sunn O )))” koncerti man šķita kā mistiskas mesas, tad baudot priekšnesumu klātienē, grupas izpildītā mūzikas manī raisa mieru. Pavisam ierastā situācijā skaņas deformācija manām ausīm būtu netīkama, kā, piemēram, pastiprinātājam pārāk tuvu novietota ģitāra, taču „Sunn O ) ))” gadījumā skaņai nav izklaidējoša funkcija. Tā pārbauda katra individuālā prāta iespējas, dodot katram pašam izvēlēties, kā raksturot dzirdēto. Man šķita, ka ģitāras skaņa pieņēma baznīcas zvanu mēļu dunoņu, bet iespējams tas bija asociatīvs veids, kā mans prāts gribēja noformēt pavisam savdabīgo realitāti. Es aizvēru acis. Patiesībā mēs esam tik ļoti pieraduši pie urbānām skaņām, ka tās kļūst par pilsētas šūpuļa dziesmu tās nogurušajiem zobratiem - cilvēkiem.
Ik pa laikam daži klausītāji pameta zāli. „Sunn O )))” koncerts bija smags pārbaudījums nepacietīgajiem, un tiem, kas nevēlas nodoties hipnotiskai pašmeditācijai. Ne velti „Sunn O )))” ir pasaulē lēnākās un zemākās skaņas īpašnieki. Arī mani pārņēma nepacietība, un es mēģināju grupas priekšnesumā paredzēt attīstību. Velti. Gaidītais kāpinājums pienāca tikai pēc divām stundām, pašā pusnaktī. Spilgto gaismu nomainīja tumsa. Klusums. Un mēs atkal bijām atpakaļ realitātē.
Foto: Anrijs Požarskis
