„Satellites LV”: Bez mums šeit būtu nabadzīgāk

Galerijas:

• Satellites LV

Atgādiniet, kādēļ šāda izvēle – uzreiz izdot divus albumus?

Edgars Žilde: Bija tā, ka tālajā 97. gadā mēs radījām daudz dziesmas, mums bija ļoti daudz muzikālā materiāla, bet diemžēl daudz kas no tā visa netika iekļauts tā laika „Pienā”. Un šoreiz vienkārši gribējās beidzot iemūžināt visu jauno materiālu. Vecās dziesmas, ko gandrīz neviens tā arī nav dzirdējis (izņemot vecajos koncertos) bija palikušas tikai mūsu datoros, principā neviens tās nezina. Mums pašiem šīs vecās dziesmas liekas kā kaut kas tiešām labs un foršs, ko būtu vērts rādīt tālāk. Tā ir viena puse. Otra ir tīri muzikāla. Viens albums tapa salīdzinoši ierastā virzienā – ar ģitārām, tāds tradicionālāks. Un otrs albums ir eksperimentālāks, ko gribējās realizēt pēc manas atbraukšanas no ASV, - tur tiek plaši izmantoti sintezatori un bīti, elektroniskākas lietas. Mēģinājām virzīties arī uz to pusi.

Šī eksperimentēšana nebija pārlieks risks, kas daļai veco „Satelītu” fanu varētu likt novērsties? Līdzīgi kā „Prāta Vētras” gadījumā, kad tika izdots albumu, kur par producentu piesaistīja Gustavo. Toreiz cilvēki bļaustījās, ka tā jau vairs nav nekāda „Prāta Vētra”. Jūs esiet izdarījuši ko līdzīgu, tikai atšķirība, ka jums ir divi skanējuma ziņā atšķirīgie albumi.

Jānis Žilde: Kādi ir šie vecie „Satelītu” fani? Vai viņi joprojām gaida no mums kādus britpopa ģitāras rifus? Šaubos. Es domāju, ka mūsu klausītājs no mums gaida jaunas muzikālas vēsmas. Nav jau arī gluži tā, ka esam pilnīgi nomainījuši kažoku. „Vadu” albums ar skaņdarbiem „Grāvējs”, „No sākuma” un citiem tik pat labi varētu būt ierakstīts 90. gadu vidū. Tādiem ‘hardcore’ „Satelītu” faniem, kuri stāv un krīt par mūsu debijas plati, arī jaunajā muzikālajā materiālā ir šis tas ko atrast un par ko jūsmot. Bet mums pašiem vairs nešķiet interesanti darīt vienu un to pašu, tādēļ arī šie eksperimenti un meklējumi.

Edgars: Iepriekš mums ir bijis „Kind Of Glue” posms, kas ir vairāk instrumentāls. Nav tā, ka mēs visu šo laiku esam spēlējuši tikai vienu. Jānim bija soloalbums…

Jānis : Mēs nemitīgi kaut ko mainām, uzsūcam jaunākās muzikālās tendences, izmaļam tās caur sevi un mēģinām to iepakot tādā unikālā „Satelītu” mērcē.

Šajos divos albumos esiet sevi realizējuši pilnībā?

Jānis: Jā, mēs esam ļoti apmierināti.

Nesen lasīju pāris recenzijas, un mani personīgi pārsteidza „Dienas Biznesā” publicētā kritika.

Jānis: Jā, mēs zinām. Tas ir paradoksāli, kā cilvēki analizē mūziku, no šādām pozīcijām.

Edgars: Visprimitīvākā, bet ne sliktākā, noteikti būs ‘patīk – nepatīk’.

Jānis: Bet apgalvojot, ka tā ir tekstuāla izgāšanās, ir jābūt pamatīgai pārliecībai, ka pārzini tekstu pasauli, ka zini, ka eksistē absurda literatūra, eksistē apziņas plūsma, naivisms un tā tālāk. Teksts var būt dažāds – matemātisks, sarežģīts, vienkāršs, primitīvs, naivs, infantils. Viss slēpjas tajā, kā tu to pasniedz un ko tu ar to esi domājis. Es joprojām brīnos par cilvēkiem, kuri, izdzirdot „Kubas” dziesmu „Aukstu tēju, Augstu lēju”, ir pārliecināti, ka dziedātājs neko vairāk par šīm divām rindiņām nav bijis spējīgs izdomāt un atkārto vienu un to pašu frāzi. Viss atkarīgs no cilvēka uztveres un muzikālās izglītības. Ja kādam šķiet, ka šie teksti ir primitīvi, tad tās ir šā cilvēka tiesības.

Kādas muzikālās kvalitātes piemīt labai popmūzikai?

Jānis: 70. gadu beigās popmūzikā darbojās personības, mūzikas autori, kas paši sevi producēja, ierakstīja. Šādas popmūzikas gals pienāca 90. gadu vidū, kad sākās rūpnieciski ražoto zvaigžņu ēra – Britnija Spīrsa, „N'Sync” un citi mākslinieki. Un tad šis priekšstats, kāda ir popmūzika, mazliet sagandējās. Šobrīd ir notikusi tāda kā renesanse un popmūzikā atgriežas personības – „Bat For Lashes”, “Ladyhawke”, “La Roux” un daudzas citas meitenes, kas spēlē tīru popmūziku, pašas to sacer, producē, aranžē un lielā mērā to visu iznes uz saviem pleciem. Tas ir tas, kā mēs uztveram popmūziku. Popsīgs skanējums tātad ir melodisks, viegls, ar viegli nolasāmiem tekstiem, ar viegli nolasāmu domu – tās ir tās kvalitātes, kas piemīt labai popmūzikai. Un tas ir tas, pēc kādiem principiem mēs centāmies darboties „Bezvadu” albumā.

Mēs, protams, norobežojam sevi no tās pārproducētās un rūpnieciski saražotās popmūzikas. Mēs vairāk identificējam sevi ar personībām popmūzikā.

Man ļoti patīk popmūzika kā žanrs, tās sniegtais vieglums un tas, ka tā reizēm tīri fiziski kairina kādus jutekļus, rada tirpas un tu mēģini dziesmu atskaņot vēlreiz un vēlreiz, kamēr tev tā pilnīgiapnīk.  

Edgars: Protams, nevar noliegt, ka mums ir arī ļoti milzīgi ierakstu plaukti ar mūziku, kas nav popmūzika. Tā ir arī salīdzinoši nopietna mūzika, no kuras mēs ietekmējamies.

Kas ir jūsu ietekmes?

Edgars: Ir ļoti daudz - sākot no Nīla Janga un Stīvija Vondera līdz 80. gadu postpankam un 90. gadiem.

Jānis: Mēs tomēr esam lieli melomāni, un mūsu mūzikas plauktiņš ir ļoti dažāds, sākot ar minimālisma, elektroniskajām un ambientajām lietām un beidzot ar shoogaze un džezu, un akadēmisko mūziku.

Edgars: Svarīgi piezīmēt, ka šī eklektiskā tendence mums ir bijusi jau tālajā 96., 97. gadā, pirms „Piena”.

Kāpēc jūs vispār muzicējat?

Jānis: Mēs to varam izdarīt. Neskatoties uz visiem šiem ārējiem apstākļiem, mēs uztveram to kā pienākumu pret kultūrvidi, kurā mēs atrodamies. Mēs uzskatām, ka bez mums šeit būtu nabadzīgāk.

Brāļu būšana grupā sarežģī vai atvieglo pasākumu?
 
Edgars: Atvieglo, viennozīmīgi.

Jānis: Mēs esam uz viena viļņa. Mēs saprotamies bez vārdiem.

Jums ir bijis klusuma periods, ko ietekmējusi Edgara prombūtne Amerikā. Kā jūs šobrīd jūtaties kopā, kad Edgars krietnu laiku ir mājās un divu albumu izdošanas darbi ir aiz muguras?

Jānis: Šobrīd mēs jūtamies ļoti stabili. Mums ir divi lieliski papildinājumi – bundzinieks Mareks Ameriks, ka savulaik ir darbojies projektā „Kuba”, un taustiņinstrumentālists Ervings Znotiņš, kas kādreiz darbojies „Autobuss debesīs”. Ervingu mēs pamanījām kādā no intervijām, kad viņš, atšķirībā no pārējiem “Autobusa” dalībniekiem, būdams krietni intravertāks, klusi nočukstēja zem deguna, ka viņam, atšķirībā no pārējiem, patīk „Sigur Ros”, tas bija 2002. vai 2003.gads. Tā mēs viņu pamanījām un vēlāk uzaicinājām.

Cik daudz tekstos jūs demonstrējat savu personisko pieredzi, uzskatus, emocijas?

Jānis: Ļoti maz. Mani vienmēr ir fascinējuši muzikālie teksti, kas klausītāju spēj ievest citā realitātē, fantāziju pasaulē. Tie paši „Flaming Lips” un daudzi citi mākslinieki, kuri uzbur nereālu vidi un liek tev tajā darboties un vērot. Šeit ir arī atbilde uz jautājumu par tekstiem – kādēļ reizēm tie šķiet banāli un naivi, jo reizēm šis stāstītājs tekstā ir kāda izdomāta persona, kura šajā dziesmā, iespējams, attiecīgi jūtas.

Dažbrīd šis skatījums ir no tāda kā bērnības skatpunkta, tādēļ varbūt tekstiem piemīt šis vieglais infantilisms. Atšķirībā no citiem dziesmu autoriem, kas cenšas eksponēt savas iekšējās sajūtas, iekšējo emociju kāpumus un kritumus - es to atstāju savai dienasgrāmatai.

Pašizdodot albumu, saglabājas noteikšana ne tikai par tā saturu, bet arī ārieni, kas patiesībā kļūst par albuma pievienoto vērtību.

Jānis: Mums šis kompaktdisku un kasešu fetišs ir saglabājies kopš 1990. gadiem, tādēļ arī mēs jaunos albumus rūpīgi gatavojām un izdevām tā, lai tie glīti un estētiski izskatās. Protams, sākotnējā iecere bija izdot arī vinila plates, bet tās esam atlikuši uz mazliet vēlāku laiku. Mēs tomēr esam 90. gadu CD fetišisti. Es pat šodien domāju, ka par spīti visiem šiem sarežģījumiem vajadzētu drīzumā izdot tikai CD singlu kā 90. gados, kad ir viens nesošais singls un trīs, četras b puses - kā tādu manifestu.