Ierastā svētdienas slinkuma un slikto laika apstākļu dēļ kluba telpas ar klausītājiem pildās ļoti lēni. Dzīvespriecīgais „Wooden Shijps” bundzinieks ved jautras sarunas pie bāra. Klausītāji, kas šovakar ir iecienījuši tēju, atrod labāko vietu kluba mājīgajā zālē, kas atgādina slikti apgaismotu viesistabu. Stūrī nostādītais lukturis pa kluba grieztiem dzenā krāsainus ornamentus.
Tiek izsmēķēta pēdējā cigarete, un ap deviņiem un trīsdesmit minūtēm bez liekām runām uz skatuves kāpj vakara viesi „Wooden Shijps”. Grupas ritms un bass ar sistemātiskiem un mierīgiem atkārtojumiem liek ķermenim iešūpoties, elektroniskā ierīces, ģitāras un balss radītās vibrācijas liek doties asociāciju pilnā ceļojumā. (Un tu nonāc mājā okeāna krastā, kuras pirmajā stāvā notiek ballīte, lai arī tu izmisīgi mēģini aizmigt. Tu dzirdi soļu dipoņu, instrumentu čīkstoņu, kuru pārspēt var tikai okeāna šalkas, jo tu guli pie atvērta loga. ) Fantāzijas uzlabošanai kalpo video projekcijas, kuras saprast katram ir ļauts pēc saviem ieskatiem. Arī mūziķu izskats ir kolorīts un mūzikai atbilstošs – mežonīgi nepaklausīti mati un austrumnieku cienīga garuma bārdas.
Grupā instrumenti spēj radīt gan dabā, gan kosmosā mītošas skaņas, taču tajā pašā laikā ir gana daudz no dusmīga motociklistu roka. Psihodēlija nav kā bezierunu sitiens pret galvaskausu, tā sevī ievelk pamazām. „Wooden Shijps” ir apreibis rokenrols, kas aicina uz rūpīgām pēdiņu dejām pēc iespējas karstākās smiltīs, kaut publika šovakar diezgan neveikla un kautrīga. Laikam tāpēc, ka auksti.
Foto: Ieva Knāķe
