Klausoties un salīdzinot grupas „Oceanfall” un Tavu solo daiļradi, ir jūtama liela līdzība. Protams, firmas zīmols ir Tava balss. Vai Tu biji „Oceanfall” mūzikas radīšanas līderis?
Patiesībā tas bija iemesls, kāpēc „Oceanfall” piebremzēja. Viena lieta ir balss, otra lieta – kā rodas dziesmas. Toreiz, 2002.gadā, mēs nonācām pie atzinuma, ka grupas skaņa ir jāmeklē visiem kopā. Tas ir ļoti apgrūtinoši, ja cilvēki nav profesionāli mūziķi, ja tas ir hobija līmenis. Satiekoties reizi nedēļā, ir maz ticams, ka visiem sakritīs radošā iedvesma. Ja mums visiem iedotu brīvlaiku un divas nedēļas studijā, tad mēs radītu vēl vienu albumu, kas tiešām būtu „Oceanfall”. Paši džeki ir tik spēcīgi, tāpēc es pieļauju, ka viņiem kā grupas dalībniekiem ne vienmēr bija interesanti mani dziesmu piedāvājumi. Tāpēc „Oceanfall” nosaukums nav redzams šajā albumā, lai gan tur tāpat Māris (Bīmanis) piedalās. Tagad vispār būs smieklīgi – Torņkalna baznīcā mēs spēlēsim oriģinālajā sastāvā. Tā ir pilnīga nejaušība! Albumā man spēlēja cits basģitārists, bundzinieks. Koncertos uzreiz paņēmām Gintu (Bīmani), jo viņš vairāk ir spēlējis šāda tipa mūziku. Uz Torņkalna koncertu Juris Kroičs nevarēja tikt, un pats Anrijs (Grīnbergs) piedāvājās atbraukt un uzspēlēt. Tā mēs nejauši esam satikušies. Es ceru, ka tā varētu būt iedvesma, mums pašiem atkal kaut ko jaunu radīt! Lai arī mans dators jau atkal ir pilns ar jaunu materiālu, kas gaida ierakstīšanu.
Vai Tu seko līdzi savu kādreizējo kolēģu muzikālajai darbībai?
Protams, ar Arni Račinski mēs satiekamies un papļāpājam, bet es tomēr nesekoju līdzi viņa darbiem.(Ar Arni Kārlis spēlēja kopā grupā „Dull Doll” - red.) Mani šī mūzika tā neuzrunā, lai es tajā iedziļinātos. Man drīzāk tuvāk bija tas, ko viņi darīja kopā ar Žildi projektā „Kuba”. Pēdējā laikā esmu piefiksējis, ka vairāk interesējos par Latvijas mūzikā notiekošo. Vienu laiku man bija pilnīgi vienalga. Varbūt stulbi izklausīsies, bet es mūziku iedalu – traucē, netraucē un patīk. Tad 90 procenti mūzikas labākā gadījumā ir sadaļā „netraucē”, bet liela daļa ir sadaļā „traucē”, kad man nākas radio izslēgt. Kas patīk, ir ļoti maz.
Vai tas nav sava veida muzikālais kretīnisms?
Nē, tas nav atkarīgs no profesionalitātes. Vienkārši ir lietas... Ja man tā mūzika tajā brīdī nepatīk, es to izslēdzu, jo ir kaut kas man nederīgs. Ne slikts, tikai man nederīgs. Tad es labāk braucu klusumā vai uzlieku disku. Līdz ar to mana interese par latviešu mūziku nav liela. Iespējams, es tādā veidā grēkoju, un man vairāk vajadzētu paklausīties, kas Latvijā notiek. Ir pāris grupas, kas man vienmēr ir patikušas, piemēram, „Tramplīni”. Es apzināti izvairīšos nosaukt par labiem tos, kuri dzied angliski. Man ļoti nepatīk šis uzstādījums, ka latvietis latvietim Latvijā dzied angliski. Man tas tiešām nepatīk. Mēs esam maza tauta, un man liekas absurdi vienam ar otru runāt svešvalodās. Ieteiktu cilvēkiem pamācīties no daudz zākātā Kaupera – dziedi savējiem savā valodā, kad esi ārzemēs – viņu valodā. Mūzika ir daļa no kultūras. Ja mēs paši savu kultūru sākam pārvērst svešā valodā, tad kaut kas tur nav pareizi. Es nesaku, ka pats kādreiz neesmu grēkojis, ir bijuši mēģinājumi, bet tagad tam nav nozīmes.
Esmu daudz runājusi ar mūziķiem par nedziedāšanu latviski. Man ir atbildēts, ka es jau labprāt, bet nespēju neko pārsteidzošu uzrakstīt. Vai tā nav kautrība no savas valodas?
Šajā tēmā es esmu ļoti agresīvs! Ja tu nevari latviski pateikt, tad nesapņo, ka pateiksi to svešvalodā. Tas neizklausās nopietni! Tas, ka mēs, angliski rakstot vārdus, slēpjamies, nevienam nav noslēpums. Angliski visi var dziedāt „I love you”, bet, kad tas ir jāpasaka latviski, sasarkst. Tā ir noslēpšanās – dziedāt valodā, kurā neviens īsti neklausīsies. Visi zina, ka angļu valoda skan labi, tai ir maz nelabskanīgu burtu – tādi ir ierasti pamatojumi. Bet ir tik daudz piemēri, kas dzied spāņu, vācu, somu un islandiešu valodās un skan! Kad „Sigur Ros” sāk spēlēt angliski, mēs visi esam vīlušies. Dziedāt latviski ir daudz personīgāk. Kad es sāku rakstīt dziesmas, bija ļoti grūti aiziet uz mēģinājumu un pirmo reizi džekiem nospēlēt dziesmu, jo visiem tā uzreiz ir saprotama. Un ir pirmā reakcija – patīk vai nepatīk. Aizej un nodziedi dziesmu angliski, neviens īpaši neiedziļinās, melodiju iespēlē. Viss personīgums pazūd.
Esmu dzirdējusi dzejnieku viedokli, ka, viņuprāt, mūzika padara dzeju par otršķirīgu. Klausoties Tavas dziesmas, manuprāt, mūzika dziesmas vārdus papildina kā skaņās transformējies epitets...
Tas ir organisks process. Ja man jautā, kas ir pirmais, - mūzika vai vārdi? Pirmā ir mūzika, bet arī, ne vienmēr. Patiesībā abi procesi notiek tik ļoti reizē, ka ir grūti tos atdalīt. Tiem par pamatu ir viena mana vērtība, kas tiek ielikta gan mūzikā, gan vārdos. Pēc tam es piestrādāju, lai vārdi skan. Parasti man pārmet, ka manu dziesmu vārdi ir ļoti īsi. Man tā sanāk. Vienā teikumā esmu visu pateicis, un man nešķiet, ka vajadzētu vēl kaut ko. Tad es arī nesaspringstu. Man vārdiem ir tik pat liela nozīme kā mūzikai. Bet man nav ne jausmas, ko reāli dzird klausītāji.
Vai Tu esi paškritisks un cik labi tu pieņem citu cilvēku kritiku?
Man ir nelaime – ja es esmu radījis dziesmu, kuru es gribu ierakstīt, man to vajag izdarīt ātri, kamēr es pats pie tās neesmu pieradis. Es reti saņemos ierakstīt dziesmas, kuras ir tapušas senāk. Sākumā jaunākajā albumā bija 2003.gadā rakstītas dziesmas, bet beigās tur gandrīz visas ir jaunas. Vecās kaut kā nerakstās. Es esmu paškritisks, jau dziesmu rakstot. Automātiski izslēdzu to, ko nevēlos dzirdēt. Kad es dziesmu pabeidzu, es to vienkārši pieņemu. Dažreiz es cīnos ar vārdiem, lai pats būtu ar tiem apmierināts. Citu kritika? Es atveru vaļā mājas lapu, un tur ir uzrakstīts „lohs”. Nu un? Par to jau nav jāstrīdas. Es domāju, ka Latvijā es ieklausītos maksimums četru cilvēku kritikā. Mani neinteresē, ka cilvēks no malas pasaka – tu šķībi nodziedāji. Bija taisnība „Šūpuļdziesmas” albuma kritiķiem sakot, ka nav panākts vajadzīgais dabiskums. Mums neizdevās to panākt. Ja kritika ir – man vienkārši nepatīk – tas ir katra viedoklis. Es saprotu Latvijas kritiķus, mēs taču viens otru pazīstam: Pasaki kaut ko ne tā par mani, es ar tevi nerunāšu...Viņiem ir grūti nokritizēt albumu, un tas nenozīmē nolikt ar grīdu, bet tiešām norādīt uz kļūdām un izcelt arī pozitīvo. Pēdējā laikā kritika ir kļuvusi pozitīvāka.
Varbūt tāpēc, ka ir augusi pašapziņa par saviem māksliniekiem? Pirms gadiem bija viedoklis, ka Latvijā labi ir tikai daži.
Muzikālais līmenis Latvijā noteikti ir audzis. Ir lielāka muzikālā dažādība. Agrāk mēs teicām, rokmūzikas lauciņā darbojas „Linga” , „Līvi”, „Prāta vētra”, jo nebija ko izvēlēties. Tagad mums ir dažādība. Es visvairāk priecājos, ka arvien vairāk ir jaunas grupas ar tautas mūzikas ievirzi. Ir labi, ka sāk apzināties, ka mums pašiem ir daudz ko teikt. Līdz šim jaunajiem cilvēkiem pret tautas mūziku bija aizspriedumi.
Mūziķi bieži vien izpaužas dažādās mākslas jomās. Varbūt arī no Tevis varēs sagaidīt, piemēram, dzejoļu krājumu?
Tad kādam būtu mani jāsit, jo es nekad nepierakstu dziesmu vārdus. Man tie ir galvā. Tas ir iemesls, kāpēc es koncertos nespēju nospēlēt 60 dziesmas. Es vecās dziesmas esmu aizmirsis, un nevaru atcerēties. Kad man albuma vāciņam vajag pierakstīt dziesmu vārdus, es klausos ierakstus un norakstu vai ņemu ģitāru un spēlēju līdzi, un tad tie mēdz pamainīties. Es arī mūziku nepierakstu. Savulaik es nonācu pie atziņas – to, ko vajadzēs, es atcerēšos, un tā es arī dzīvoju! Man nav svarīgi, ka kāds dziesmu vārdus pēc tam varētu lasīt.
Kā Tavu radošo būtību ietekmē šī brīža mainīgā ekonomiskā situācija?
Radošo būtību – nekā. Es neesmu sociālais dziesminieks, nerakstu mūziku par sabiedrību interesējošiem notikumiem. Nāks laiks, varbūt sākšu arī kaut ko tādu darīt. Ir lietas, kas nekad nemainās, mēs tikai vairāk par tām uzzinām un arvien vairāk ir ko teikt. Es laikam vairāk roku sevī, nevis mēģinu ņemt kaut ko no ārpuses. Mani neinteresē rakstīt dziesmas par to, ka kādam nav naudas. Kādreiz, kad nesapratu angļu valodu, man ļoti patika grupa „Manic Street Preachers”. Kad angliski sāku saprast, man bija jādomā, ko viņi grib pateikt! Es aizdomājos, daudz kas man patika, daudz kas nepatika. Ja es dzirdu šādus vārdus latviski, kas uzreiz ir skaidri, tie mani neinteresē, it sevišķi, ja paustais viedoklis nesakrīt ar maniem uzskatiem. Reizēm ir kaut kāds ekscess. Piemēram, Mielavs uzraksta dziesmu par latviešiem. Ja viņam tā gribējās teikt – ļoti labi! Viņš savu ir izdarījis.
Tad mūziķis nav mesija, kas varēs glābt pasauli?
Bet to ir jādara savādāk! Mēs katrs pats darām vislabāko, ko mēs varam. Ja gribi būt mesija, tad tiešām dari lietas, kas var nākt par labu cilvēkiem vēl ārpus tava kultūras pienesuma. Es meklēju ceļus, kā aizbraukt pie cilvēkiem laukos uzspēlēt koncertu. Iesaistos sabiedriskajās darbībās, kas kaut kādā veidā varētu palīdzēt. Bet tas neietekmē radošo procesu. Mans radošais process vairāk ir iekšējs. Varbūt vienīgi zemapziņas līmenī. Bet ne jau tāpēc, ka ir mazāk naudas, manas dziesmas kļūs bēdīgākas.
Tu esi optimists?
Es esmu ļoti mainīgs. Ja ņem četrus temperamenta tipus, tad es esmu galējs holēriķis, mēdzu pretēji reaģēt uz situācijām. Bet kopumā esmu pilnīgs optimists! Ir situācijas sadzīvē, kad tevi ātri var iedzīt grīdā. Bet tā kā man svarīgākā vērtība ir pats cilvēks, nevis viņa nauda vai valsts budžeta aprēķini, tad šajā jomā es esmu pilnīgs optimists.
Foto: Didzis Grodzs
