MUSE ir pasaulē atzīta vērtība. Es neuzskatu, ka viņi ir kaut kas tādēļ, ka atklāja kaut kādu tur Vemblijas stadionu, kaut kādā tur Londonā, bet gan tiešām izsmalcinātās un kvalitatīvās mūzikas dēļ.
MUSE ir nodzīvojusi jau labu laiku un kā grupa tā ir sasniegusi brieduma gadus. Viņa ir bijusi veselīga, nav „nonarkojusies”, nav pārpampusi no iedomības, nav sakaltusi un pāragri novecojusi savā mūzikālajā kvalitātē. Organisms strādā un tas arī bija redzams Arēnā Rīga.
Tauta tiešām daudzslāņaina, bet šoreiz „pokebumbu” bija mazāk, vai nu man tā izlikās. Koncerts izpirkts pamatīgi. Pat sēdvietas visas kā viena aizņemtas. Visi balkoni līdz augšai pilni ar MUSE mīļotājiem. Mīļotājiem? Jā, mīļotājiem, jo jau pēc pirmajiem akordiem es sapratu, ka man apkārt ir šīs mūzikas dziļi mīļotāji, tik daudz rokas sveicienā paceltas vēl nebija redzētas. MUSE nevajadzēja ne tur klaigāt un klaunādes taisīt lai parautu publiku sev līdz. MUSE palika atturīgi. Kā jau rokmūzikas aristokrāti.
Bet nu par visu pēc kārtas. MUSE nebija iesildītāji. Labi arī, jo nezinu, kas varētu būt viņu līmenī, tam vajadzētu būt sasodīti labam, un tad atkal būtu smieklīgi, ja kāda laba blice uzstātos kā Dieva nepieņemti starp iespaidīgajām MUSE dekorācijām. Labi vien ir, publika arī palika spirgta, netika bezjēdzīgi nogurdināta. Ģībstošo “mamzeļu' arī bija pavisam maz, ja nu vienīgi tādas, kuras bija pavairāk uzņēmušas uz savām brīnumjaukajām krūtīm. Kamēr tehniķi kārtojās uz skatuves, tika atskaņotas brīnišķīgas dziesmas. Atskanēja viena dziesma no NIN jaunā albuma Year Zero. Tā man bija garantija, ka šis būs brīnišķīgs koncerts.
Skatuves iekārtojums nopietns, jau pirms koncerta mēs zinājām, ka skatuves aparatūra ceļo no Anglijas vairākās fūrēs un tas ir rets gadījums „Letlandei”. Vairāki ekrāni, iespaidīgs gaismu kalibrs, mūzikas tehnika arī pārāka par Oziju un arī Placebo. Šeit ir iespringts, britu tehniķis man stāvēja netālu un visu koncerta laiku vēroja visu notiekošo uz skatuves. Noformējums kā kaut kādā „Star Trekā”, vai arī septiņdesmito gadu disko, Glemroka kafejnīcā. Daudz mirdzošu spuldzīšu, spoguļu elementi gan uz ģitārām, gan klavierēm. Ak jā, kā jau zināt MUSE lielu daļu spēlē ar klavierēm. Metjū Bellamijs, kā zinām ir pamatīgs virtuozs un klavieru partijas ir tik pat sirdi plosošas kā ģitāru partijas. Viņa Kawai klavieres ir tik pat iespaidīgas, kā tās izdotās skaņas. Paši puiši gan ir tādi atturīgi. Diezgan klasiski apģērbi un pats Matejs ir bezgala neizteiksmīgs. Sākumā tiek atskaņotas pāris jaunās dziesmas no vissvaigākā albuma “Black Holes and Revelations”. Nevar šoreiz teikt, ka jaunās dziesmas būtu sliktākas, kā anti piemērā Placebo, kurš nu jau veģetē tik uz pagātnes lauriem.
Metjū balss mūs visus paņem ar savu valdzinājumu. Pūkaina, skarbo ritmu apņemta tā ieēdas mūsu miesā un pārņem to maigas trīsas. Atdzīšos, ka dažbrīd grēkoju un vienkārši aizvēru acis, zaudējot vizuālo materiālu. Ģitāras un Arēnas „ideālā akustika” atņēma daudz no Metjū balss šarma, bet kur nu tu paņemsi, ja nevar paņemt. Ik pa laikam no baudāmās ekstāzes es tiku izrauts ar bundzinieka vārdiem, ko viņš veltīja letiņiem. Viņa gari vilktais „ Paldēēēs” ik pa laikam bija diezgan smieklīgs, bet ak dies, Aerosmith taisās ļurināt pat garas frāzes latviešu valodā, tā kā sagaidīsim.
Video projekcijas ir ideāli organiskas, tajās tiek sajaukts kopā vienklaikus arēnas skatītāju masas, ar MUSE uz skatuves un vēl ar jau sagatavotiem video. Ar dziesmu Invincible, MUSE rada tādu vienotības sajūtu, svētku un pacilātības atmosfēru. Salūts uz ekrāniem ir tik dzīvīgs, ka es sajūtos kā jaunajā gadā, kad visa krastmala pilna ļaužu un šampaniešpudeļu lauskas kā grants sedz zemi.
Koncerts ir ļoti plūstošs un organisks. MUSE stabili stāv kā zemeslode un viņu mūzika ir kā nemirstīgais visums. To vēl vairāk pastiprina brīnumjauki gaismu efekti. Eirovīzijas zvaigžņotais aizskars ar mirdzošajām lampiņām. Dūmu kūļi, kuri ir kā klīniskās nāves tuneļi pie Dieva, jeb kā ateisti teiktu - Gaisma tuneļa galā.
Supermassive Black Hole ir MUSE humoristiskākā dziesma. Sūri kara roboti ar asiņainām ķiverēm dejo kā „go- go danceri” un Metjū dzied kā brīnumjauka nēģeriete. Gaumīgs iesmējiens par popsi.
Un tad nāk kas neaizmirstams. Publikā tiek grūsti kādi seši milzu baloni, pildīti ar papīra skaidiņām. Tie ceļo pār ļaužu galvām. Opā, viens no kādas nagainākas būtnes tiek pārplēsts un pār skatītājiem nobirst mirdzošs sniedziņš, bet pārējiem baloniem pārāk ātri pienāk gals pēc šī starpgadījuma, jo nu, kurš katrs grib būt pārplēsējs. Un nu visur birst brīnišķīgs sniedziņš. Jau drīz tiek mētātas apkārt balonu nedzīvās, saplakušās miesas. Publika nevienu brīdi nenolaiž roku viļņus. Ir sasniegts tas ko gaidīja daudzi. Grupa kautrīgi atvadās ar vēl vienu „Paldēēs” un pazūd aiz skatuvē.
Šis bija brīnišķīgs koncerts. Gan MUSE, gan publika bija burvīga. Un mājup ejot, vēl ilgi visapkārt varēja dzirdēt pozitīvus vārdus par koncertu.
Paldēēs, MUSE!!!
P.S. ja nu gadījumā neievērojāt, tad uzspiežot uz bildes var aplūkot arī galeriju!!!
