Mančesteras piepilsētā dzimušais Stīvens Patriks Morisejs, kas septiņdesmitajos bijis amerikāņu protopanka ikonu „New York Dolls” britu fanu kluba priekšsēdētājs, pieder tiem vēlāk pazīstamajiem Mančesteras mūzikas industrijas ļaudīm, ko varētu dēvēt par „Free Trade Hall” brālību: daudzi no tiem, kas septiņdesmito nogalē un astoņdesmito sākumā Ziemeļanglijas lielpilsētu padarīja par vienu no vissvarīgākajiem post punk/new wave jaunrades centriem, esot apmeklējuši vienu no diviem vai abus „Sex Pistols” koncertus, kas 1976. gada vasarā notika Mančesteras sabiedriskajā centrā „Free Trade Hall”.
Morisejs no šā Mančesteras postpanka pionieru pulciņa izrādījies tas, kurš visilgāk un visefektīvāk spējis būt vienmēr gatavs, kļūstot par ietekmīgāko dzīvo klasiķi. (Atšķirībā no „Joy Division” ideju ģeneratora nelaiķa Iana Kērtisa Morisejs ir sveiks un vesels, joprojām ražīgs mākslinieks, un atšķirībā, piemēram, no „Magazine” līdera Hovarda Devoto, kas turklāt ar muzikālo jaunradi tagad ir uz jūs, Moriseju ārpus dzimtenes zina un par viņu sajūsminās ne tikai relatīvi šaurs mūzikas gardēžu loks.)
Pasaule un arī Latvija Moriseja savdabīgo balsi un oriģinālos, traģikomiskos, provokatīvos, vārdos nereti vienkāršos, bet domās arvien dziļos dziesmu tekstus iepazina astoņdesmitajos gados britu jaunā viļņa supergrupas „The Smiths” sastāvā. Kopš Smitu izjukšanas nekas nav traucējis Morisejam turpināt paplašināt savu cienītāju loku, regulāri aplaimojot mūs ar soloalbumiem. Tajos asprātīgā ironijā ieslēgtā jūtīgā dzejnieka dvēsele varbūt ne vienmēr radusi tikpat atmiņā paliekošu melodisko ietvaru, bet katrā albumā līdz šim bijis vismaz pāris dziesmu ar superhitu potenciālu, kur allaž spēcīgie teksti apvienojas ar vienlīdz spēcīgu mūziku.
Visveiksmīgākais līdz šim bijis „You are the Quarry”, kas ieguva platīna diska statusu. Jauno, šogad klajā nākušo „Years of Refusal” pievilcīgu dara ne tikai fakts, ka atgriezies „Qyarry” producents Džerijs Fins, bet visvairāk, protams, tas, ka diskā netrūkst veiksmīgi aranžētu, spilgtu dziesmu – visur dzirdamā „I'm Throwing My Arms around Paris”, smitiska taustiņmotīva cauraustā ‘Sorry doesn`t Help”, lēni plūstošā „You were Good in Your Time”, ko droši var ievietot Moriseja lirisko hitu zelta fondā, un citas. Koncertā, protams, skanēja arī „The Smiths” klasika – „How Soon is Now?”, „Girlfriend in a Coma” –, Moriseja solohiti no iepriekšējiem albumiem – „Irish Blood, English Heart”, „Let Me Kiss You”, arī „First of the Gang to Die”, kas kā vienīgā piedeva koncertu noslēdza. Bet setlistē iekļautās jaunās dziesmas apliecināja patiesību: ja ierakstā ir kompozīcijas, no kurām pirmajā klausīšanās reizē varbūt aizķeras tikai teksti, vari būt puslīdz drošs, ka dzīvais sniegums tev apskaidros arī to komponēšanas jēgu. Tas – pateicoties spēcīgajai instrumentālistu komandai, kuras stīdzinieki elektrisko ģitāru un basu mēdza nomainīt ar akustisko ģitāru un kontrabasu, bet taustiņnieks veikli pārslēdzās te uz pūšaminstrumentu, te perkusiju.
Stāvot metrus trīs četrus no skatuves un paturot prātā fabrikas ēkas apskaņošanas specifiku, audiālo baudījumu varēja vērtēt skalā starp labi un teicami. Nelika vilties arī Moriseja cilvēciskais un artistiskais šarms. Dziedātājs, kurš, šķiet, neatteicās sarokoties ne ar vienu gados jauno viņa daiļrades cienītāju skatuves priekšā, ne tikai drasēja pa skatuvi, pātagodams to ar mikrofona vadu, bet neskopojās arī ar teatrāliem žestiem attiecīgajā brīdī apdziedātā liriskā varoņa pārdzīvojumu skatuviskā efekta pastiprināšanai: vai nu ieņemot horizontālu stāvokli uz skatuves dēļiem vai izraisot meiteņu plūkšanos pirmajās rindās – „Let Me Kiss You” finālā, dziedot: „But then you open your eyes and you see someone that you physically despise,” noraudams kreklu un iemezdams to publikā.
Garāko no sev raksturīgajiem lakoniskajiem dziesmu pieteikumiem Morisejs veltīja pasaules popmūzikas visaprunātākajai ziņai: „Apvienotajā Karalistē – zemē, ko jūs labi pazīstat, – šonedēļ topa pirmajā, otrajā, trešajā, ceturtajā un piektajā vietā pašlaik ir viens cilvēks – Maikls Džeksons. Tas tikai pierāda, ka...”- un seko piesakāmās dziesmas nosaukums – „The World is Full of Crashing Bores”.
Un tas, vai šajos vārdos saklausīt izsmieklu vai tipiski morisejiskā sardonsimā maskētu līdzjūtību, atkarīgs no katra samaitātības pakāpes, tā teikt. Tikpat atklāts – gan dzēlīgs, gan līdzjūtīgs – Morisejs ir arī pret sevi.
Ir epizodes, kad skaidrs: vai gan brīnums, ka gadi un slodze nenāk par labu sirmā kunga unikālajai balsij un nevar visu izdziedāt akurāt, kā gribētos. Taču Morisejs nevis piesarkst dusmās vai apjukumā, bet demonstratīvi aptausta to ķermeņa daļu, kur zem ādas slēpjas vokālās mazspējas vaininiece.
Viņš var tvert pie sirds, ļaujot jums minēt, kāpēc tēlo nogurušu jau koncerta sākumdaļā, skanot „How Soon is Now?”. Tik nogurušu, ka galu galā paliek guļam – ar muguru uz skatuves dēļiem, kājām uz basbungas – līdz brīdim, kad jāceļas un jāpievienojas publikas ovācijām par fantastisko sitaminstrumentu solo, kam punktu uz i uzliek gonga dārdi.
Neatgādiniet Morisejam, cik viņam gadu. Viņš to zina, un viņam pret to ir labākā iespējamā attieksme – caurcaurēm veselīga. Tāpat kā pret visu citu. Un tas ir viņa lielākais spēks.
Bet Morisejs nav cilvēks, kas tikai sardoniski rēc. Viņš noteikti saprastu, kāpēc amerikāņu režisors un scenārists Gregs Araki filmas „The Doom Generation” varonim liek stāstīt par draugu – pusaudzi pašnāvnieku, kas bijis fanātisks „The Smiths” cienītājs. Koncertā ir arī neviltoti aizkustinoša liriskā dramatisma virsotne – sirdi plosošais bezcerīgās mīlas stāsts „Life is a Pigsty”, kad Morisejs, stroboskopu zibens ķerts, paklūp, izskanot vārdiem:
„Every second of my life
I only live for you
And you can shoot me
And you can throw me off a train
I still maintain
Life is a pigsty
Life is a pigsty”.
Foto: Vladislavs Punculs
