Koncerta apskats: Aerosmith

Ap plkst.19.00, kad sāk spēlēt pirmie iesildītāji, arī publika sāk palēnām aizpildīt stadiona laukumu, tiesa visai gausi, daži cītīgākie gan ieradušies jau pirms pāris stundām, taču tādu šķiet nav daudz. Stabili „bloķēts” tikai skatuves priekšā esošais laukums.

Sīki, nepārtraukti smidzina lietus, brīžam pieņemoties spēkā. Šur tur manāmi krāsaini plastikāta lietusmētelīši, tomēr lielais vairums iztiek bez tādiem niekiem. Nu ja, šī tauta nav no cukura. Ne tuvu.

Skatuvei tuvākā daļa norobežota ar barjerām, cik saprotu, tajā stāvošo drošības labad, lai pūlis „nenones” no kājām. Fanu zonā tiek ielaisti tikai savlaicīgāk atnākušie.

Publika kolorīta. Pie skatuves pirmās rindas ieņēmušas mazās, melnās meitenītes un iesirmi vīri pabalējušos T-kreklos ar miroņgalvām, turpat arī cilvēki teju vai iestīvinātos kreklos un nopietnas kundzes gados, jauni cilvēki gan, protams, pārsvarā. Ejot laukā, pamanu pūlī kādu sievieti stumjam arī bērnu ratiņus. Tas liek pasmaidīt. Paaudžu vienotība. Tas jau vien ko vērts.

Kā pirmie uzstājas igauņu grupa S.U.N., kā jau pirmie viņi tiek tikai pie laicīgāk atnākušo uzmanības, jau labāk veicas bārdaiņiem Los Bastardos no Somijas, kas spēlē nākamie. Publikas atzinību viņi gūst, taču pilnīgu uzmanību ne, jūtams, ka visi gaida ko citu.

Vispirms kā apokaliptisks priekšvēstnesis uz ekrāna iznirst milzu zemeslode, jau mirkli vēlāk to aptver zeltītas gaismas spozme, ko izstaro grupas logo. Un tad jau viņi nāk. „Lielā mute” Stīvens Tailers roķīģi rozā krekliņā. Un, ak vai, pēc labākajām tradīcijām, pagūstot to, arī jau pašā sākumā, pavilkt uz augšu, lai nodemonstrētu vēderu greznojošo aicinājumu – „lick me”. Smaidi, smaidi, smaidi nezūd skatītāju sejās. Tik prognozējami, tik tipiski... un skaisti.

Izreklamētā grupas daudzfrāžainā komunikācija ar publiku latviešu valodā gan izpaliek, acīmredzot viņi uzskata, ka klausītāju ausis jau gana lutinātas ar daudzkārtējo „muchos paldies” no iesildošo grupu puses. Mazliet jau žēl, ka iet secen iespēja dzirdēt kādas kolorītas variācijas kaut vai par tradicionālajiem „labvakar” un „paldies”. Viņiem jau nekas, viens koncerts no tūres galu galā. Nostrādāts, atstrādāts, tāpēc arī neiespringst uz kaut kādu īpašo pieeju publikai. Viņi to var atļauties.

Taču citi solījumi vismaz neizpaliek.

Tiek spēlēts lielais vairums zināmo hitu. Sākot jau ar septiņdesmito gadu grāvējiem – Sweet Emotion, Dream On un astoņdesmito beigu klasiku – Love in an Elevator. Paralēli uz ekrāna retro noskaņas rada arī vecu klipu fragmenti. Skumdina fakts, ka izpaliek tāda klasika kā Janie’s Got a Gun, bet katram jau savi favorīti.

Jau koncerta sākumdaļā atskanot „Armagedona” romantiskajam motīvam I Don’t Want to Miss a Thing, kļūst skaidrs, ka ne uz kādas patētiskās nots šie vīri koncertu vis nebeigs.

Un galu galā – Walk This Way. Jā, tā nu Viņi iet...

Izmantojot kādu savādu ritma instrumentu – kaut ko starp vāli un grabuli, Tailers pārliecina pasākuma apmeklētājus ne tikai savu balss saišu varēšanu, bet arī iespējām, ko sniedz mūzika pati par sevi. Akustiskās daļas. Roks „dažādās mērcēs”. Jāatzīst, grūti to komentēt, vieglāk baudīt. Ķermeni ņirbina sīkas skudriņas, pār pleciem sijājas lietus, liekas viss ap un pār saplūst vienotā ritmā.

Enerģija un dzirksteles šķīst. Un pat tīri burtiski. Ģitāristam novelkot sarkano kreklu un vālējot ar to pa instrumentu. Mazliet acu apmāna, bet skaisti, patiešām, apkārt lido sīkas liesmiņas.

Kaut arī kājas no aptuveni četrarpus stundu stāvēšanas notirpušas, skatuvei satumstot izlaužas vilšanās nopūta. Koncerts ildzis aptuveni pusotru stundu. Nevarētu teikt, ka sevišķi daudz. Arī pēc tradicionālā trika ar noiešanu no skatuves un atsaukšanos uz publikas pieprasījumu atgriezties pieklājīgi atskan tikai viena dziesma. Nepamet tāda kā pārrāvuma sajūta. Kaut gan pēc labām tradīcijām, kā zināms, viss jāpārtrauc tad, kad vislabāk. Un labi vien, ka tā. Gandrīz tūlīt pēc koncerta beigām arī debesu pacietība ir galā un tās steidz izrādīt savas pāri plūstošās emocijas.