Salacgrīvā nokļuvu jau divos piektdienas pēcpusdienā. “Merild” telšu pilsētiņa pamazām tiek būvēta, stingri ievērojot līnijas un fonā klausoties “Prāta vētras” skaņu pārbaudi. Iepriecinošs ir karstais laiks, kas sola labu vakaru. Festivāla galvenās skatuves viena no otras ir novietotas labā attālumā, taču bāru terases brīžiem veido kakafoniku. Festivāla teritorija ir piepildīta ar dažādām radošajām darbnīcām, kur izklaidēties no mūzikas nogurušajiem. To apstaigāšana un apzināšana aizņem krietnu laiku. Mammas Dabas aizraujošajā stendā uzkavējos pat stundu. Tur, piemēram, uz datora virsmas manis pašas izliktās latvju zīmes atklāj manu tālāko likteņa attīstību. Daudzi jo daudzi festivāla apmeklētāji ir sastopami jūrmalā.
Kā pirmie uz Cēsu skatuves kāpj grupa “Laime Pilnīga”. Viņi publiku uzsilda ar klasiskā roka tradīcijās ieturētu repertuāru, kas sastāv no pazīstamajām dziesmām kā “Sirdsapziņa”, “Love and Money” un arī AC/DC “Highway to Hell”, kas publikā rada lielu enerģijas sprādzienu. Britu trio “ Two Door Cinema Club” apkārtni pieskandina ar smalkām elektriskām skaņām. Liekas, ka ļoti jaunie mūziķi savu iedvesmu ir guvuši no 90.gadu sākumā populārajām grafiskajām video spēlēm. Melodija ir atsperīga kā ping pong bumbiņas.
Mediju pārstāvji tiek aicināti uz atraktīvā kolektīva “ The Tiger Lillies” preses konferenci. Mūziķi ir ļoti labā omā un ar žurnālistiem koķetē. Tikšanās aizrit nepiespiestā gaisotnē. Uz jautājumu, kāpēc solists krāsojas, viņš atbild – jo esot pārāk neglīts. Grupa atzīstas, ka savu garderobi labprāt aizpilda ar second hand drēbēm. Viņiem tiek jautāts par sadarbību ar grupu “Leningrad”, un “The Tiger Lillies” atklāj savu krievu valodas vārdu krājumu – rupjo vārdu uz “k” burta. Un, jā, arī pelde Baltijas jūrā bez drēbēm grupai ir plānota! Uz skatuves “The Tiger Lillies” demonstrē muzikālu un sajūtu daudzveidību. Smeldzīgas romances ar augstu vokāla partiju mijas ar pankroka plosīšanos. Publika grupas darbībai atbild ar tādu pašu atdevi.
Jautājums, vai Pīters Dohertijs atbrauks līdz Salacgrīvai, bija aktuāls līdz pulksten 19.00. Tad tika saņemta laimīgā ziņa, ka mākslinieks ir ielidojis un brauc šurp. Dohertijs preses konferencē šķiet ļoti izmocīts un nervozs. Zib prožektoru gaismas, šķiet, ka visi nespēj noticēt savām acīm, redzot Pīteru Latvijā. Pēc pāris desmit minūtēm Doheritijs pavisam citā noskaņojumā kāpj uz skatuves. Dziesmas tiek spēlētas elegantā, nepārtrauktā plūdumā. Skatuves priekšā ir pulcējušies patiesi mākslinieka daiļrades cienītāji, kas lieliski reflektē mākslinieka mūzikai – dodot dinamiskus aplausu akcentus, esot pavisam skanīgs back vokāls. Mūziķis spēlē dziesmas gan no grupas “Babyshambles”, gan sava solo repertuāra. Noskaņu rada kādas klausītājas pūstie ziepju burbuļi. Dohertijs tos izdzentā, bet vēlāk nodzied dziesmu par burbuļu īso dzīvi.
Grupa “ Prāta vētra” pulcē vislielāko klausītāju pulku. Pārsvarā dziesmas skan no jaunākā albuma “Tur kaut kam ir jābūt” un saviem visu laiku lielākajiem. Taču vislielākais pārsteigums ir grupa “ Reigani”. Raksturīgi viņiem ir izteiksmīgs izskats. Bundziniekam mugurā ir rozā triko, kam ir caurumi priekš dibena spilventiņiem, un spārni.
Interesantākie nakts koncerti norisinājās bāru terasēs, kur spēlēja “ Hospitāļu iela”, “Mona De Bo”, “ 7 pieauguši vīrieši”. Varēja ļauties klubu mūzikas ritmiem, kas bija dzirdami reklāmas stendu aktivitātēs. Vienīgi romantiskās nakts peldes izpalika. Telšu pilsētiņā čabēja līdz agram rītam, bet miegs bija lielisks. Iespējams, par to gādā svaigais gaiss.
Foto: Vladislavs Punculs
