ASV kvarteta "Yellowjackets" koncerts

Kongresu anams ir kā bišu māja. Cilvēki skrien, nāk, iet, ložņā. Apmeklējums ir aizraujoši iespaidīgs. Tauta ir tik daudz, ka daļa vēl sēž uz kāpnītēm. Man gan vēlāk radās tāds iespaids, ka daļa, kas bija šeit atnākusi bija ļāvusies reklāmas trikiem. Mārketings Rīgas Ritmiem ir apskaužami labs.

Skatuves iekārtojums ļoti pārdomāts, minimālistisks, bet ar gaumi. Virs grupas atrodas liels ekrāns ar „Rīgas Ritmi” logotipu. Trīs kūļveidīgas, sarkanas gaismu lēcas. Priekšplānā kaut kādas papardes? Laikam tā. Ieņemu vietu uz kāpnēm, vispār man apnicis kā presei ložņāt pa kaktiem. Es jau saprotu, ka organizatoriem gribās vairāk naudiņas, bet vajag arī saprast reportierus. Bet varbūt es nepamanīju savu vietu? Par to vēsture klusē.

„Yellowjackets” sastāvā ir četri vīrieši labākajos gados. Viņi ir sevi pierādījuši, jo ir saņēmuši divas Gremī balvas un vienpadsmit nominācijas. Blice ir gājusi cauri pārmaiņu jūrām un sevī ir uzsūkusi dažādu džeza virzienu esences. Viņu mūzikā var just Crossover Jazz, Smooth Jazz, Fusion virzienu sintēzi. Kā visas ilggadīgās grupas, tā arī "Yellowjackets" ir piedzīvojušas kadru maiņas, agrīnā saksofonista Ruso vietā tagad ir Bobs Minzers. Pie piāno sēž Rassels Ferrante. Basģitāra ir Džimmija Haslipa rokās un virtuozais buņģieris ir Markus Bailors.

Pirmās dziesmas ir diezgan vienveidīgas. Klasisks džezs, bet kad es jau sāku žāvāties, blice sāk arvien attīstītāku mūziku. Rassels sāk izmantot gan sintezatoru, gan klavieres vienlaicīgi, izskatās kā ērģeļspēlmanis, jo nu viņam klaviatūras ir divās kārtās. No vienmuļās kopspēles blice izraujas ar oriģināliem solo izgājieniem. Ļoti spēcīgu virtuozitāti demonstrē šokolādes Markus. Tas vienkārši norauj jumtu un manas acis atveras plaši jo plaši. Līdz mani izdzen no vietas, jo redz es sēžu svešā vietā, paspēju vēl aizķerties aiz vienas kundzītes frizūras un izlamāties ar viņas vīru, līdz es atkal esmu nofraktējies uz kāpnēm.

Tieši šie solo gājieni un nedaudz emocionālākā noslēguma dziesmu programmiņa mani arī atdzīvina. Jo gribi vai negribi, sākuma daļa ir emocionāli pliekana. Vīri ir amerikāņi un lai kā mēs neļautos stereotipiem, viņi tāpat ir kā no citas planētas, to varēja jau just preses konferencē. Viņiem ir tādi jēdzieni kā „Vestsaida”, „Īstsaida”, „Beksaida” un dzīvot „Big apple- NY” ir kaut kas bezgala atšķirīgs no mums eiropiešiem. Koncerts beidzās, bija ovācijas, ļaudis sauca viņus atpakaļ uz skatuves un tad viņi spēlēja vēlreiz...

Nu, paldies, bet es vairāk gaidu „Farmers Market”. Varbūt jūtos kā lauķis? Tā pat kā ir „Īstsaida – Beksaida” ir arī Eiropas džeza atšķirība un man laikam tīkamāks ir Eiropas džezs. Atvainojos, ja kādam sasāpināju sirsniņu.

I love NY!!