Goran Gora spēj saviļņot arī Andrejsalas nodrupušajās sienās

Kaut sākums iecerēts astoņos vakarā, vēl ap deviņiem visi atnākušie omulīgi sarāpaļājuši, sasēduši gar ūdens malu. Kā garantija tam, ka pasākums būs izdevies „uzkaras” tehnika. Labs pasākums taču nevar sākties laikā. Deserts jānopelna, tā nu visi cītīgi strebj silto vakaru kā zupu, ja tā to varētu nosaukt, kaut patiesībā liekas, ka arī tad, ja nekas nesāktos visiem tik pat būtu labi – pa brīžam fonā ieskanas mūzika, saule tuvojas pamalei, ūdeni pie kājām ik pa brīdi saviļņo kāds no ūdens kūlēju transporta līdzekļiem.

Publika? Andrejsalas. Cilvēki, kurus sastopot jau vairākus kvartālus no šīs vietas nav ne mazāko šaubu, kurp viņi dodas.

Mazliet vēlāk izrādās, ka desertu esam nopelnījuši.

Atnākušie tiek apštempelēti un nu ir piederīgi, kā lasāms uz zīmoga – „transporta iecirknim”. Mirkli vēlāk mūzika visus arī aiztransportē prom no jebkādām reālās pasaules detaļām. Savi nopelni tur Dirty Deal omulībai, sava mūzikai un sava arī katra paša spējām un vēlmei baudīt šo vakaru kā desertu – ar mazo karotīt izbaudot katru kumosu, vai lielo – ātri un neizgaršojot.

Iesākums visnotaļ atraktīvs. “Markö Lakehill”, kurš no ģitārista pārtapis solo izpildītājā. “Tu tupi runā”, kas parasti akustiskās mūzikas lauciņā nav manāmi, sagatavojuši īpašu programmu. Uz atsaucību ilgi nav jāgaida.

Modris kopā ar ģitāristu Mārtiņu. Tāds neaprakstāms miers. Cilvēki kā apburti sēž, nenolaižot acu. Pustumsa un intimitāte. Akustiskās mūzikas tuvplāni. Tiešie un emocionālie. Abpusējās atgriezeniskās saites. Liekas jebkuram mūziķim labi ko tādu laiku pa laikam izbaudīt – skatītāju mirdzošās acis, neviltotas emocijas, lieki neraizējoties tehniskajām ķibelēm. Varbūt bez glancēs, bet no sirds.

Un var jau klausīties ne tikai sēžot plecu pie pleca silti midzinošā, aijājošā noskaņā (cik nu kura mūziķa radītās noskaņas mierīgumu vispār pieļauj). Tā ir nakts, kad var gulēt arī laukā uz zemes un vienkārši just kā mūzika caur asfaltu ieviļņo tevī. Ieplūst, aizplūst. Un kur debesis pāri, piespraustas dažām kniepadatām līdzīgām zvaigznītēm.
Pēdējā brīdī programmā notikušas izmaiņas un šajā vakarā tiekam aplaimoti arī ar jauno aktieru, nu jau Kultūras akadēmijas ex studentu, apvienību no Zirgu pasta, kas jau kādu laiku maskējas zem nosaukuma “Pferdepost”.

Tāds pat mīļš marasms kā allaž. Ir tādi cilvēki, kam pietiek uzkāpt uz skatuves un viss, viņi tur var darīt jebko – dziedāt, nedziedāt, bet publika būs viņu bez variantiem.

Un nav pat svarīgi, ka tehnika ik pa brīdim „uzkaras”, gaismas te ir te nav, te atkal ir par daudz. Muzikālais aprīkojums, kas sastāv no akordeona, tamburīna un ģitāras, un dziedāšanai izmantotā megafona spēj publiku aizraut līdzi, kurp vien puiši vēlas. Nav nekādu šaubu – „es tava Vaira, tu – mans Imants”.

Ak, bet, kad Kārlis vēl sāk pūst stabulīti, patiešām sajūtos kā vecā pasakā – ir tāda, par stabulnieku, kura spēlei neviens nevarēja pretoties un, kad viņš stabulēja, visi tam kā noburti sekoja.

Un tad šīvakara zvaigzne, tā nākas secināt, spriežot pēc visapkārt nemitīgi dzirdamajiem izteikumiem, ka gribētos jau doties mājās, bet Viņu jau nu gan vēl būtu jāsagaida... Tātad, dāmas un kungi, – Goran Gora. Ko gan lai tur piebilst?

Vislabāk publikas atsauksmi raksturo situācija, kad krietni pēc diviem no rīta, kad Goran Gora jau laimīgi cer nolikt ģitāru pie malas atskan pieprasījumi turpināt, tiek nosaukta dziesma, kuras spēlēšanai ģitāra nav uzskaņota. Mūziķim protestēt, ka skaņas kvalitāte nebūs tāda, kā vajadzētu ir pilnīgi velti, arī vairākkārtējie teju izmisīgie iestarpinājumi dziesmas vidū, ka šitā taču nav vērts un ne pēc kā neizklausās, paliek nesadzirdēti. Publika grib un publika arī dabū. Un domāju, ka nekļūdīšos, ja teikšu, ka beigās laimīgi tomēr ir visi.

Mēness ar iegrauzto maliņu gan vēl stabilās pozīcijās, bet pamalē jau ņirbinās rīts. Andrejostas perfekti zilo ūdens spoguli krustu šķērsu sasvītrojušas laternu oranžās gaismas maģistrāles. Baltās jahtas kā lieli putni, kas pabāzuši galvas zem spārniem, mierīgi ļaujas viļņiem. Rīta pastkarte no Andrejsalas.

Tā kā pasākums organizēts kā sava veida eksperiments, domāju tā veidotājiem vairs nav šaubu par turpinājuma nepieciešamību un publikas iespējamo atsaucību. Atliek tikai gaidīt nākamo šī saldēdiena porciju.