Kluba telpas ar alternatīvā mūzikas festivāla „Zvērā” skatuves aprisēm un koncerta klausītāju skaitu nevarēja salīdzināt, bet, neskatoties uz to, mūziķu atdeve otrajā Latvijas koncerta laikā bija fenomenāla. Pēc koncerta Seba krekls ir tik slapjš, ka atgādina tikko izmazgātu apģērba gabalu, bet pats izskatās, kā tikko no dušas nācis. Nedaudz atelpas, pārģērbšanās un mūziķis ir gatavs pastāstīt par tūri, koncertiem un Latvijas publiku, kurai prieks ir spēlēt atkal un atkal. Tomēr, stāvot uz bruģētās ielas netālu no kluba ieejas, nemanot sarunas laikā tiek runāts arī par politiku, Francijas prezidentu un meitenēm.
Daudzi klausītāji atpazīst jūs pēc nosaukuma, bet tikai retais zina, kā patiesībā radās „P.O.Box”. Atklāsi noslēpumu?
Mēs sākām pirms astoņiem gadiem. Mēs bijām maza grupa un nezinājām, kas ir mūzika un kā to radīt. Bija apmēram tā – „Labi, taisām grupu! Kādu instrumentu gribi spēlēt? Es nezinu. Labi, nopirkšu ģitāru un spēlēšu ģitāru”. Mēs tajā laikā bijām iesācēji un atceros, ka pirmais koncerts bija vienkārši briesmīgs. Un tad mēneši pēc mēneša, gadu pēc gada cilvēki sāka interesēties par to, ko mēs darām. Cilvēki no Beļģijas un Luksemburgas izrādīja lielu atbalstu, tad nāca arī palīdzība no ierakstu kompānijām, kurām patika mūsu mūzika un domāšanas veids. Devāmies tūrēs un daudz spēlējām. Astoņu gadu laikā esam bijuši 45 valstīs, izbraukājuši visu Eiropu, esam bijuši Krievijā, Kanādā, dosimies arī uz Japānu.
Mēs esam laimīgākā grupa uz Zemes, bet neuzskatu, ka esam labāki par citiem, vienkārši mums bija iespēja satikt īstos cilvēkus īstajā laikā un vietā. Tie mums ir daudz palīdzējuši. Un otrs iemesls – mēs grupai dodam visu, kas mums ir. Daudz strādājam un daudz upurējam personīgo dzīvi - cieš gan draugi, gan ģimene, gan mūsu draudzenes. Mēs dodam visu, kas mums ir un esam neticami veiksmīgi.
Vai „P.O.Box” skanējums laika gaitā ir mainījies?
Tas ir tāds pats, kāds bija sākumā, tikai tad mēs bijām jaunāki. Mēs sākumā spēlējām to pašu ska/punk, ko tagad, bet tas bija nedaudz citādāks, jo tad mums bija 18 gadu un arī domāšana atšķīrās. Esam daudz strādājuši, satikuši daudz cilvēkus, mums ir bijusi iespēja iepazīt citu valstu kultūru un pārdomāt daudzas lietas. Esam kļuvuši kritiskāki, tāpēc var teikt, ka mūsu mūzika no pirmsākumiem atšķiras tikai ar to, ka tā ir palikusi nobriedušāka.
Jūsu dziesma „Democracy” uzsver konkrētas vērtības.
Mums ir iespēja būt uz skatuves un turēt rokās mikrofonu, uzrunāt cilvēkus, tāpēc nepatīk dziedāt par muļķīgām lietām. Dziesmu teksti ir mūsu ziņojums, vēstījums, kas mums ir ļoti svarīgs. Piemēram, mūsu pēdējais albums daudz runā par manipulāciju ar cilvēku prātiem. Mediji liek mums ticēt daudzām lietām, bet cilvēks, saņemot informāciju, to necenšas analizēt, tieši tāpēc pēdējā albuma nosaukums ir „In Between The Lines”.
Mēs ticam, ka cilvēkiem ir vairāk jāanalizē tas, ko viņam dod. Piemēram, valdība un prezidents saka lietas, kuras patiesībā tev ir jāmēģina analizēt, lai saprastu, vai tā ir vai nav taisnība. Esam bijuši daudzās Eiropas valstīs, un visi saka –Jūsu prezidents ir labs! Bet mūsu prezidents ir slikts. Prezidents ir murgs. Viņš manipulē ar cilvēkiem, medijiem, parādoties katru dienu laikrakstos, radio, televīzijā, šķietami darot lietas, bet patiesībā viņš dara lietas tikai nedaudziem, tikai nedaudziem bagātajiem cilvēkiem. Mūsu prezidents ir labākais piemērs mediju manipulācijai, jo viņš manipulē ar tiem, bet mediji manipulē ar cilvēkiem.
Pēc tevis teiktā, šķiet, ka manipulēt ar cilvēkiem ir vienkārši.
Jā, mūsdienu cilvēki paši par sevi ir viegli manipulējami gan no valdības, gan no televīzijas puses. Manipulācijas pamatprincips - likt cilvēkiem baidīties, un viņi darīs visu, ko tiem liks. Un mūsu prezidents ir tieši tāds pats, kāds citās valstīs. Ja paskatās uz ASV un Irākas karu, Džordžs Bušs nobiedēja visu pasauli, sakot, ka Irākā ir ieroči, bet nekā nebija. Un visa cilvēce ticēja tam, ko prezidents teica. Francijā ir apmēram tāpat. Prezidents manipulē ar cilvēkiem, tos biedējot.
No kā šobrīd cilvēki baidās Francijā?
Viņi baidās no bezdarba, finanšu krīzes. Baidās no cūku gripas. Bet tās ir muļķības! Parastā gripa ir katru ziemu, un no tās mirst apmēram 1 000 cilvēku, bet no cūku gripas – tikai neliela daļa. Labi, tā ir bīstama slimība, bet pats interesantākais ir tas, ka informācija par cūku gripu parādījās pēc finanšu krīzes sākuma.
Tu gribi teikt, ka tā ir mediju veidota sazvērestība?
Es domāju, ka cūku gripa ir īsta. Bet tas, kā katras valsts valdība šo notikumu pavērsa par globālu, ir vieds, kā apmulsināt cilvēkus. Kad cilvēki ir nobijušies, viņi apjūk vēl vairāk. Viņi dodas uz veikaliem iegādāties sāli, cukuru, miltus un citus produktus. Man ir doma, sava teorija, ka finanšu krīze notika un situācija visā pasaulē bija slikta, nāca informācija par lielo gripu un farmaceitu firmas sāka pelnīt lielu naudu un ekonomika nedaudz atdzīvojās. Tā ir vienkārši manipulācija.
Tomēr galvenais jūsu ierašanās iemesls Latvijā ir Eiropas tūre. Par to arī vēlējos ar tevi runāt.
Mēs šobrīd esam jau trīs nedēļu ilgā tūrē, atlikusi vēl viena nedēļa. Esam bijuši Maķedonijā, Horvātijā, Grieķijā, Turcijā, Bulgārijā, Rumānijā, Ukrainā, Lietuvā, tagad esam Latvijā, bet vēl jādodas uz Poliju un Vāciju. 11 valstu skaitā bija tikai trīs vai četras valstis, kurās mēs spēlējām atkārtoti, tajā skaitā arī Latvijā. Bet šajā tūrē vēlējāmies izmēģināt dažādas lietas, būt citās valstīs, piemēram, Turcijā bijām pirmo reizi.
Un kā bija?
Turcijas koncertu var nosaukt par dažādu kultūras sadursmes vietu. Veids, kā notiek lietas mūsu kultūrā, pie viņiem notiek citādāk. Piemēram, ja mums pasaka, ka soundčeks ir piecos, tad Francijā tas nozīmē – soundčeks piecos. Turcijā tas var nozīmēt – soundčeks astoņos. Tad nu mēs atbraucām ap pieciem un trīs stundas gaidījām skaņotāju. Tās ir kultūras atšķirības. Bet katrs koncerts ir atkarīgs no valsts. Piemēram, Grieķijā bija brīnišķīgi, Maķedonijā bija traki, traki labā nozīmē, Horvātijā bija labi. Ukrainā ieguvām jaunu pieredzi, jo tur ir traki autobraucēji, korumpēti policisti un visur darbojas mafija. Bet mums patīk. Kad mēs spēlējam Francijā, Vācijā, Nīderlandē un Anglijā, koncerti ir tādi paši, pūlis ir tas pats un ar laiku paliek garlaicīgi. Mēs vēlamies eksperimentēt un dzīvot ar sajūtu, ka tu nekad nezināsi, kas notiks rīt.
Tad jau sanāk, ka jūs dzīvojat uz riteņiem?
Jā, mums ir apmēram 100 koncerti gadā, kas ir liela laika patēriņš ceļā no vienas valsts uz otru. Būt prom no ģimenes, draugiem, draudzenēm ir grūti, bet mēs mīlam to, ko darām, un grupa mums ir svarīga, un ir lieliski, ka to saprot gan mūsu tuvākie cilvēki, gan mīļotās sievietes.
Bet kā pelnāt naudu?
Mums maksā naudu par koncertiem. Bet, ja jāsaka godīgi, došanās tūrē mums ir liela naudas zaudēšana. To naudu, ko mums samaksā par koncertiem, piemēram, Beļģijā, mēs izlietojam, lai aizbrauktu uz tām valstīm, kur mums nemaksā daudz. Mēs iztērējam krietni vairāk, piemēram, maksājot par transporta īri, degvielu un pārtiku...
Bet mūs tas nesatrauc. Mēs ticam, ka kultūrai jābūt bez maksas, koncertiem jābūt bez maksas, kompaktdisku pirkšanai nebūtu jābūt, jo cilvēkiem vajadzētu saņemt mūziku bez maksas. Bet diemžēl par to ir jāmaksā. Mēs ticam, ka, neskatoties uz to, ka esi no Latvijas, tev ir jābūt iespējai mūs dzirdēt.
Jau vakar bijāt festivālā „Zvērā” un sacījāt, ka būsiet arī nākamgad, arī kluba „Depo” telpās solījāt atgriezties.
„Zvērā” ir viens no labākajiem festivāliem Eiropā. To es teicu jau vakar un tā es domāju. Mēs esam bijuši daudzos lielos, tiešām lielos festivālos, kur ir visas beksteidža lietas un ir forši spēlēt uz lielas skatuves, bet „Zvērā” ir DIY (Do It Yourself) festivāls. Pat ja tas ir alternatīvais, undergrund mūzikas festivāls, visi mūsu draugi, draugu grupas, kas dodas turp, zina, ka „Zvērā” ir pats labākais festivāls. Tiešām. Tik daudz grupu, draudzīgu cilvēku, lieliska atmosfēra, BMX sacensības – tas ir tik forši.
Un publika?
Tā ir lieliska. Mums tā patīk un tieši tāpēc šurp braucam katru gadu. Tā atšķiras no Francijas, jo Francijā cilvēki izvēlas doties uz koncertu, ja ir zināmas grupas, bet šeit cilvēki nāk uz koncertu, zinot, ka būs konkrētais mūzikas stils. Kad mēs ieradāmies pirms pieciem gadiem, mēs nebijām zināmi, un cilvēki mūs iepazina tikai tāpēc, ka spēlējām tieši tādu mūziku kopā ar citām tāda paša stila grupām.
Daudzi saka, ka Latvijā ir arī skaistas meitenes.
Jā, ir gan. Bet es domāju, ka priekš mums latviešu meitenes ir skaistas, lietuviešu meitenes ir skaistas, krievu meitenes ir skaistas. Tāpat kā, ja latviešu puisim pajautātu – kā tev patīk franču meitenes – viņš arī teiktu, ka viņas ir skaistas. Tā ir atšķirība. Es uzskatu, ka visas lietas ir labākas tur, kur mūsu nav. Vienmēr.
