Nāku uz pasākumu ar zināmu atturību. Mani parasti mazliet atgrūž tā jūsma par dienvidniecisko temperamentu, kas tā uzplaukusi pēdējā laikā, vai drīzāk veids kā tas tiek reklamēts, bieži no baudas pārvēršot to komercijā. Tomēr, ja koncerta sākumā tikai baudu gaismu spēli un mūziku tiešām tikai klausos, tad mazliet vēlāk attopos, ka jebkuri pretargumenti jau sen kā pakūpējuši no prāta.
Tas, kas „paņem” uzreiz ir acīmredzamā bauda ar kādu mūziķi spēlē, varbūt drīzāk būtu jāsaka – spēlējas? Tas notiek tik smalki, graciozi, virtuozi. Gan savā starpā, gan ar skatītājiem. Pirmo reizi mūziķu darbu uz skatuves tiešām redzu kā dialogu, sarunu, tieši caur mūziku. Tā ir kā sacensība nebeidzamu motīvu izspēlē, kas notiek starp bundzinieku (El Negro) un pianistu (Ivan Bridon Napoles), kur tiklab klavieres pārtop sitamajā instrumentā kā bungas izspēlē virtuozas variācijas.
Un tad pievienojas ģitāra (Daniel Martinez Izguierdo), jā, un trompete (Amik Guerro Lig Long), kas ikreiz izsauc visskaļākās publikas ovācijas.
Pakāpeniski pieaugoša atraktivitāte, ar atsevišķiem liriskiem iestarpinājumiem. Tēmas pārplūst viena otrā. Pirmā stunda paiet nemanot.
Neliela atelpas pauze, kurā no skatuves noiet pārēji grupas biedri, izņemot El Negro, kurš pastāsta, ka pagājušajā gadā viņam izdevies piepildīt senu sapni un pabūt Āfrikā divarpus mēnešus, apceļojot vairākas valstis. No Zimbabves pārvests kāds savdabīgs instruments, tas atgādina nelielu kvadrātisku dēlīti ar pārvilktām stīgām. Uz šī instrumenta tiek nospēlēts veltījums Mailzam Deivisam. Šūpuļdziesma. Pilnīgā klusumā ietinkšķas kaut kas, kas mazliet atgādina mūzikas kastītes radītās skaņas –
smalki, trausli. Bezgala skaisti. Dziesmas beigās kā allaž notiek plūstoša pāreja pie iepriekšējiem instrumentiem, viens pēc otra uz skatuves atgriežas pārējie mūziķi un temps atkal kāpj.
Nākamā atkāpe ir klaviersolo. Skaņas virpuļo, bet vairs nav tās dzirksteļojošās dedzības, kaut kas klusināts kā silts vasaras lietus. Nelielais skaņas defekts – turpat līdzās esošo bungu šķīvīšu vibrācija un tās radītā paralēlā klusā iedžinkstēšanās ik pa brīdim, vismaz man, šo noskaņu tikai papildina un pat pārvērš efektā.
Atkal atgriešanās un tempi. Uz koncerta beigām arvien vairāk var just kāds kaifs viņiem ir spēlēt, kad ir tik labi, ja ir grupas biedrs, kas garāmejot ar salvetīti pieri noslaucīs. Brīžam aizrautība kāpj tik tālu, ka improvizācijas, dialoga dalībniekus pilnīgi pārņem savā varā. Klavieru un bungu saspēle brīžam tik aizrautīga, ka trompetists laiku pa laikam pielicis instrumentu pie lūpām to atkal nolaiž, jo dialogs tik tāl pārņēmis abus tobrīd spēlējošos, ka iejaukties nav iespējams.
Tad tiek iesaistīti skatītāji, kas to vien gaidījuši. Tikai retais vairs spēj nosēdēt mierīgi. Plaukstu sistais ritms turpinās teju visas dziesmas garumā. Man blakus sēdošā sieviete nenociešas un no somas izvilkusi bungu vālītes ar tām aizrautīgi ņemas sist ritmu.
Un tad jau viss. Mūziķi apskaujas, pazvārojas, nodemonstrējot, ka vairs kājās neturas. Divas stundas gandrīz „nonstopā”. Skatītāji gan braši turas kājās plaudējot, plaudējot, saucot ovācijas, jā...
Patiesībā, lai pilnīgi atainotu savas emocijas pēc koncerta, man šo rakstu vajadzēja rakstīt „caps lock” režīmā...
