Pēc brītiņa uz skatuves parādās pasākuma vaininieces pavadošais muzikālais kvartets un divas bek - vokālistes, un tad jau pati Coco Mbassi – ovācijas zālē! Viņas uzstāšanās sākas ļoti maigi un nemanāmi, viegla un knapi manāma mūzika, kuru papildina balss iesildīšanas vingrinājumu, kas vēlāk pārvēršas ļoti jaukā dziedājumā.
Pasākuma audience ir ļoti kustīga, bet ne tik kustīga kā to vēlētos pati Coco – pēc vairākiem, negribētu teikt lūgumiem, aicinājumiem, ka publika drīkstot dejot, kāds mazumiņš apmeklētāju arī saņēmās – jauki! Tas tiešām bija ļoti patīkami, ka māksliniece, pirms katras viņas dziedātās kompozīcijas, pastāstīja kādu nelielu stāstiņu vai nu par to, kas būs dziesmā, vai arī par kādu aktuālu pasaulē notiekošu labvēlīgu vai nelabvēlīgu mums situāciju, šādas uzrunas vairāk atvēra un atbrīvoja, iespējams, pat satuvināja.
Pasākums ir ļoti kvalitatīvs un baudāms, gan publika, gan paši mākslinieki ar katru minūti paliek ar vien tuvāki viens otram, neiztiek arī visu sadziedāšanās, Coco pārliecinās, ka latvieši tomēr ir dziedātāju tauta.
Pasākumu noslēdz kompozīcija par pārmaiņām, pirms šīs kompozīcijas neliela ievadruna par situāciju Āfrikā, un par to, ka Āfrikas „galvai” būtu kaut kas jāmaina, ir vajadzīgas pārmaiņas, lai tur kāds izdzīvotu! Emocionāli, šī uzruna „paņem”! visa zāle kustas un dzied līdz, ar pamatīgām ovācijām, mākslinieki pamet skatuvi, publika nerimstas, un mākslinieki atgriežas, lai turpinātu pēdējo spēlēto dziesmu, kuru pasākuma apmeklētāji dzied pat tad, kad mūziķi jau pametuši skatuvi. Pašās beigās, kad mākslinieki bija atgriezušies, uz skatuves sakāpa arī liela daļa pasākuma apmeklētāju, kuri kopā ar mākslinieci dziedāja un dejoja! Fantastiskas sajūtas, uz atvadām visi sabučojas un samīļojas un pasākums galā!
Ļoti gribētos, lai šis pasākums augtu un zeltu, patīkama krāsainība Latvijas mūzikas dzīvē!
