Koncerta „VIVA TANGO!” apskats

Tā kā paši organizatori atzina, ka Rolando Pomo mūsu puse neesot vēl labi iepazīts, tad es arī devos uz šo koncertu ar tādu kā vienaldzību, bet, ak Dievs, man nācās pozitīvi vilties.

Gan plakāts, gan visai pieticīgā informācija nebūt neliecināja, ka tas viss būs tik fantastiski. Ieradies un apsēdies, es jau pēc paris minūtēm biju pārvērsts par akmeni, kurš novietots krēslā un apgādāts ar ausīm, vienīgajām maņām. Vairāk tiešam neko nevajag, jo tā pat es vairs nevarēju izkustēties. Reti kad rodas kauns par pāris izteiktiem vārdiem koncerta laikā, bet šoreiz es tā jutos. Jo jebkurš man apkārt bija kā apburts ar uz skatuves notiekošā.

Rolando Pomo ir burvīgs argentīnietis ar tik simpātiski klišejisku tēlu, ka uzreiz var pateikt, ka viņš ir latīņamerikānis. Melnie mati pieglausti ar želeju uz pakausi, ir tik spodri, ka mirdz kā metāla ķivere, ap kaklu viņam ir gara šalle un pats ir burvīgā melnā uzvalkā. Pomo ir jau gados, bet viņa ugunīgās acis kā zibeņi laužas laukā no acu dobumiem, ērģļa deguns un nelielais apaļīgums viņu padara par Napoleonu. Viņā ir spēcīga harizma, bet trakākais ir tas, ka arī Fernando Marzana kvintets nav mazāk kolorīts. Akordeonista miklās acis spēlējot sirdi plosošus gabalus ir dubult ierocis, lai atbruņotu latvja sirdi. Redzu arī dāmas skanot dziesmām, nobirdinot kādu asaru. Šī ir īsta Latīņamerika, šie cilvēki ir burvīgi, viņi mīl savu kultūru. Mēs jau nesaprotam kādi ir dziesmu vārdi, bet dziesmu nosaukumi un to paskaidrojumi visu izsaka.

Dziesma par mazu upīti, kura atrodas pie Buenosairasas. Cita - veltījums slavenam komponistam Orlano Gony. Lai arī vārdus es nesaprotu. Mana sirds pildās liesmu. Mīla un mīlestības ciešanas ir pasaulīgas. Mēs visi jūtam sāpes, mēs visi alkstam mīlas. Mēs visi esam ievainojami.

Te jau seko dziesma par parādu atdošanu. Dziesma par nošmulējušos zēnu, kurš pārdod rozes Buenosairosas priekšpilsētā. Horacio Herreres-dziesmas autors ir izteicies, ka viņš tagad gribētu nopirkt visas tās rozes, bet viss jau ir nokavēts. Sirdi plosoša dziesma. Laimis pievienojas un viņam nav nez ko sliktāka balss par Pomo

Ik pēc divām dziesmām seko tango deja, ko izpilda burvīgais pāris no Argentīnas. Hektors ir kā izkāpis no „Soprāno famīlijas” vai arī „Krusttēva”, vīrietis jau gados, bet tāds šarms, tādas kustības. Burvīgā Karina ir apbrīnojami kārdinoša dāma, kā no Holivudas zelta gadiem. Ik pēc dejas viņi maina tērpus un tikai tagad es saprotu, ka viss ko no tango biju redzējis iepriekš, bija tīri primitīvas kustības...Savukārt, šeit ir tādas kustības un dinamika, ka dažbrīd deja pārvēršas par moderno baletu. Pomo ik pēc dziesmas pazūd aiskatuvē. Drīz tas kļūst uzjautrinoši. Tāda sajūta, ka Pomo izliek visas emocijas un tad aizskrien, lai iešautu vienu šņabīti. Apbrīnojami, kur šim argentīnietim slēpjas tādi enerģijas resursi, ka viņš tik devīgi var ar tiem dāļāties?

Dziesma seko dziesmai un pat es pamanu, ka man kaut kas sakāpj kaklā un miklas paliek acis. Adjos Nanino - septītais vilnis, kura priekšā nepaliek nekas, viss tiek aizslaucīts nebūtībā. Tā ir narkotika ausīm.

Un tad mēs vēl tiekam sabaroti ar baudu acīm. “Liver Tango” - slavenākais tango. Karina Pjazza jau atkal ir citā tērpā, viņas burvīgo ķermeni sedz tikai samta kombinē, kas ir tik piegulošs , ka patiesībā viņa ir kaila. Burvīgais augums vijās ap Hektoru un es gribētu būt viņa vietā. Zelta laikmets mūsu priekša. Pieķeru sevi dungojam skaļi ritmu, nobīstos un apraujos.

Visa Ģilde ir tik elektrizēta, bet mūziķi tikai spēle un spēlē, un kontrabasista lociņam pat pārtrūkušas vairākas stīgas un tās kā ļerpatas karājās lejup, bet viņš nepārtrauc.Visi smaida. Koncerts beidzas, bet vēl ilgi es esmu kā apburts.

Nākam no koncerta, pie Brīvības pieminekļa sastapu kādu paziņu, kurš teica, ka es izskatoties apgarots. Precīzi, jo tieši tā es arī jutos.