Jau nonākot netālu no Mežaparka, ir skaidrs, ka vakarā tur notiks visnotaļ ievērības cienīgs pasākums. 11. tramvaji līdz Mežaparkam ir pārpildīti, un tie, kuri izlemj nespiesties tramvajos, ceļu līdz lielajai estrādei mēro kājām. Nonākot Mežaparka teritorijā, ir skaidrs, ka bez garas stāvēšanas rindā pasākuma teritorijā nebūs iespējams iekļūt. Papildus rindas un neskaidrības rada tas, ka daudzi nav informēti par to, ka pasākuma teritorijā nevar ienest lietussargus. Tā nu pie estrādes ieejām, kur stingri tiek pārbaudītas arī somas, norit pamatīga drūzmēšanās.
Par laimi tiem, kuri aizkavējušies un astoņos vēl stāv rindā, tiek paziņots, ka koncerts sāksies pusē deviņos, un šķiet, ka līdz tam laikam lielākā daļa mūzikas mīļu jau ir iekļuvuši pasākuma teritorijā. Tur gan operas mīļotājus piemeklē visnotaļ nepierasts pārsteigums – estrādes malās izvietoti dažādi tirgotāju un ēdināšanas stendi, radot iespaidu, ka šis nav izcila operdziedātāja koncerts, bet gan kāda vasaras brīvdabas komēdija, un šīs iespaids paliek nemainīgs visu koncerta laiku, jo daļai no sanākušajiem koncerta laikā labprāt iedzer aliņu, aiziet pēc šašlika un galu galā, spraucoties caur pārpildītajām sēdvietām, aiziet izvingrināt kājas pa pasākuma teritoriju. Jāteic, šie brīvdabas pasākumiem pavisam piederošie notikumi nomāc patīkamo klasiskās mūzikas koncerta noskaņu.
Tomēr pats koncerts ir ļoti izdevies. Un par laimi solītais lietus un negaiss vakarā arī izpaliek. Patīkams pārsteigums ir tas, ka koncerts tiek atklāts ar Latvijas himnu, kas jau sākumā rada svinīgu noskaņu. Jau Latvijas Nacionālais Simfoniskais orķestris ar itāļu diriģentu Marčello Rotu (Marcello Rota), Lietuvas Nacionālās Operas un baleta teātra koris, kā arī vairāki izcili solisti – soprāni Inese Galante un Marina Rebeka, kā arī baritons Džanfranko Montresors (Gianfranco Montresor) rāda lielisku sniegumu, tomēr liela daļa sanākušo alkst redzēt pašu vakara zvaigzni– Andrea Bočelli. Un pavisam drīz viņš arī parādās uz skatuves un nesagādā nekādu vilšanos sanākušajiem. Jāuzslavē arī lieliskais skatuves noformējums, kas spēlē lielu lomu vakara noskaņas radīšanā, arī skaņa ir lieliska. Patīkami, ka dziesmu laikā uz centrālā ekrāna tiek rādītas fotogrāfijas un video, kuri lieliski sasaucas ar dziesmu noskaņu.
Pirmā koncerta daļa tiek veltīta klasiskās mūzikas repertuāram, bet otrajā jau skan visiem zināmas dziesmas, kā arī Bočelli izpildītie, pasaules slavu iemantojušie skaņdarbi, kurus viņš izpilda viens pats vai kopā ar viesmāksliniekiem. Koncerta noslēgumā publika jau ceļas kājās un aplaudē, jo skan tādas dziesmas kā Elvisa Preslija “Can’t Help Falling In Love”, bet pašā nobeigumā kā lielisks noslēguma punkts skan “Time To Say Goodbye” Ineses Galantes un Andrea Bočelli izpildījumā, kuram seko burvīgs salūts.
Vakars ir izdevies, tomēr labāk šis koncerts iederētos nevis brīvdabas estrādē, bet gan, piemēram, Latvijas Nacionālajā operā, jo šķiet, ka latvieši vēl nav pieraduši baudīt opermūziku brīvā dabā, bez šašlika, raudošu bērnu un alus klātbūtnes.
Foto; Vladilavs Punculs
