DAIĻRADES RETROSPEKCIJA MŪSDIENU MĒRCĒ
Tu atgriezies Latvijā, lai ierakstītu albumu. Vai vari pastāstīt ko vairāk par albuma saturu?
Varētu teikt, ka tas būs retrospektīvs albums, kurā būs dzirdamas dziesmas no 90. gadu sākuma un viss, kas šo gadu laikā ir paveikts. Tā būs fanka, rokmūzikas, etnomūzikas, elektronikas sintēze.
Vai ir viegli atlasīt dziesmas retrospektīvam albumam?
Pašlaik man ir 25 dziesmas un vēl remiksi, un no tā visa kaut kas būs jāatsijā. Bez tam ir arī dažas dziesmu koverversijas – „Sunny” R’n’B un Raimondas Vazdikas „Apsoli man neko” regetona versija spāniski, saucas „Prometeme la nada”. Esmu iedziedaajis arī „Jesus Christ Superstar” house stiliņā, bet neesmu pārliecināts, vai dziesma tiks iekļauta albumā, lai gan tā man ir ļoti mīļa.
Kādi būs dziesmu atlases kritēriji?
Skatīšos, cik veiksmīgi radīta ir konkrētā dziesma.
Tātad galvenais kritērijs būs paškritika!
Jā. Lai ko par mani runātu, bet es cenšos filtrēt to, ko es daru. Tāpēc man ierakstīšana prasa tik ilgu laiku. Reiz 94. – 95. gadā ierakstīju vienu albumu, kurā tika ieguldīts milzīgs darbs, kurā piedalījās daudz cilvēku. Pēc ilgajiem studijā pavadītajiem mēnešiem, kad albums beidzot bija gatavs, es to izmetu laukā. Nu jā, mana latiņa ir ļoti augsta. Nevaru laist laukā visu, kas pagadās.
Šajos gadījumos ir vajadzīgi cilvēki, kam tu uzticies un kas tev var pateikt: ne tik strauji!
Šajā gadījumā tas būs DJ Krii. Mēs kopā albumu producēsim. Tad redzēs, redzēs...domāju, ka viņš būs tas pareizais filtrs. Mēs kopā esam paveikuši ļoti daudz, un es vinjam pilnībā uzticos. Kad Dzirnām"" rakstīju baletu „No Women, No Cry” uzvešanai Dailes teātrī, pēdējais gabals pat nebija iesākts, kad es uz 2 nedēļām aizbraucu uz Spāniju. Atgriezos tikai uz ģenerālmēģinājumu izrādes dienā. Krii visu pabeidza kā nākas. Kopā arī rakstījām mūziku Regnāra izrādei „Galka Motalka”, Veltspils olimpisko spēļu atklāšanai un vēl neskaitāmas lietas. Vienīgais, kas mani biedē ir tas, ka viņš ir tāds pats palaidnis kā es. Nereti ir bijis tā, ka ieejam studijā ar domu strādāt pie kaut kā konkrēta, bet no rīta attopamies, ka visu nakti esam improvizējuši par tēmu un nekas prātīgs nav izdarīts.
Runājot par taviem 90. gadu rokmūzikas darbiem, vai tie tiks no jauna iespēlēti?
Viss tiek rakstīts no jauna, ar mūsdienīgu skanējumu. Lai arī daudzas no tām dziesmām ir sacerētas tajā laikā, bet albumā tās būs jaunā mērcē.
Kas spēlēs tavā grupā?
Ierakstā es pieaicināšu cilvēkus, ar kuriem es esmu strādājis gadiem ilgi, – Skrips, Mārtiņš Burkevics, Egons Kronbergs, Kurmis, Vilnis Krieviņš, Kaspars Roga, māsiņas Liguita un Zanita un vēl vesela virkne dažādu mūziķu. Pieaicināšana notiks darba procesā, bet ar iepriekšminētajiem jau esmu vienojies – nākamajā nedēļā būs sapulce. Pagaidām kopā ar Krii ir jāsaprogrammē viss, kas ir vajadzīgs līdz grupas iešanai studijā. Tad, vadoties pēc skanējuma, mēs skatīsimies, kurš mūziķis katrai dziesmai būs visatbilstošākais.
Tevis minētie mūziķi ir labi zināmi profesionāļi, bet ko tu domā par jaunajiem?
Es nezinu par pēdējiem gadiem, manuprāt, Edgars Rubenis ir brīnišķīgs ģitārists.
Pievēršoties tavai DJ darbībai. Esmu dzirdējusi, ka nereti kā DJ izpaužas cilvēki ar mākslinieka izglītību, kas skaņas virknē kā krāsas savā paletē. Vai tavas mākslinieciskās idejas ietekmē mūziku?
Protams! Es taču esmu viens cilvēks un visas jomas, kurās darbojos, savstarpēji mijiedarbojas. Kādu laiku atpakaļ es izgudroju terminu „PJ” – „Picture Jockey”. Ideja ir taisīt klasisku mākslas darbu remiksus. Piemēram, paņemt da Vinči „Mona Lisa” un pēc sajūtām to remiskēt. Bet tam es pieķeršos kaut kad nākotnē – šobrīd man ir gana darba.
Laba ideja. Tev noteikti ir daudz ideju, kur tu tās pieraksti?
Protams, protams! Man ir blociņš, viss ir kā pienākas. Vienīgi man mūžam ir problēma – lai īstenotu savas idejas, man ir nepieciešami milzīgi naudas līdzekļi. Tāpēc ne vienmēr izdodas tās realizēt. Piemēram, oktobrī bija skaidri zināms, ka saņemšu finansējumu filmai – īstai lielai filmai ar Holivudas aktieriem. Tas viss krīzes dēļ stāv uz vietas, un nav zināms, kad to naudu varēs saņemt.
Kādas ir tavas attiecības ar tekstu, kuru tu izmanto mūzikā?
Teksts kopš jaunības dienām man ir smaga tēma. Kādreiz 90.gados es mūziku sacerēju, ņemot angļu bērnu dzejolīšus. Dziesmas tekstam nepievērsu nekādu uzmanību. Tagad tas viss ir pamatīgi mainījies, jo esmu nonācis pie atziņas, ka māksla bez paziņojuma nav māksla, sāku pret tekstu attiekties nopietni. Tajā pašā laikā, pēdējās dziesmas teksts par zirneklīšiem tapa miegā - draugi vienkārši pierakstīja, ko es pa miegam runāju, un viss sanāca gandrīz ar atskaņām.
Tu pats raksti tekstus vai meklē kādus dzejniekus?
Tagad es arī pats rakstu. Mēs Barselonā ar maniem kolēģiem Jāni Reini un Olgu Barminu, kas perfekti orientējas spāņu valodā, mēs trijatā rakstām. Ir Raimondas Vazdikas teksti, ir teksti, ko esam rakstījuši kopā ar Regnāru.
PAR BRĪVĪBAS SAJŪTU
Atgriežoties pie mūsu vakardienas sarunas, tu teici, ka harizma drīzāk ir iedzimta, piemēram, ieejot bērnu dārzā varēs atpazīt harizmātisku mazuli. Kā to var atpazīt?
Es domāju, ka tas ir sajūtu līmenī.
Mūsdienu pasaulē sajūtas ir diezgan notrulinājušās.
Mēs dzīvojam tādā informācijas gūzmā, ka tu vairs nespēj atšķirt, kas ir interesants, patiess, kas pelavas. Ir grūti pārstrādāt tādu informācijas daudzumu. Es nezinu, kā man ies ar Pasaules revolūciju ( Kaspara ideja kampaņai, kuras mērķis ir panākt, lai visi pasaules iedzīvotāji vienā momentā domātu vienu un to pašu domu) – tas daudz ko atrisinātu....Runājot par informācijas pārpilnību, es šaubos, vai kas mainīsies uz labo pusi. Šajā sakarā visiem silti iesaku noskatīties Dunkana Bridžmena (Duncan Bridgeman) un Džeimija Katto (Jamie Catto) dokumentālās filmas „One Giant Leap” un „One Giant Leap 2: What About Me?”. Tās ir ārkārtīgi sakarīgas un nomierinošas ar brīnišķīgu mūziku un daudz gudru cilvēku.
Vai tev kā māksliniekam šī informācijas pārpilnība traucē vai palīdz?
Man palīdz. Es cenšos piedomāt, ko es sevī ielaižu. Bet lielais vairums cilvēku nemēģina iedziļināties. Es nevaru sevi pieskaitīt pie lielākā vairuma cilvēku.
Varbūt informācija palīdz transformēties? Man liekas, ka 21.gadsimta māksliniekiem ir jābūt hameleoniem.
To jau Rainis ir teicis – Pastāvēs, kas mainīsies. Jā! Redzi, es esmu tāds cilvēks, kas nevar nosēdēt mierā, kuram visu laiku vajag mainīties. Es, piemēram, nesaprotu, nesaprotu, nesaprotu BB Kingu! Nu kā visus 120 gadus to vienu noti var (demonstrē ģitāras stīgu stiepšanu). Man tas nav saprotams. Tiesa, sava nemiera dēļ, nereti es iesākto nepabeidzu, ja jūtu, ka mani tas vairs nesaista.
Kad ir tie brīži, kad tu esi mierīgs?
Barselonā ir totāls miers. No rīta es izeju laukā uz terasītes, vienā pusē ir Pireneju kalni, otrā Vidusjūra. Lejā čigāni spēlē flamenko. Uz ielas cilvēki dejo. Tur es vienkārši strādāju, daru to, kas man ir jāizdara. Sakrāju idejas, ko, atgriežoties Rīgā, gribu realizēt.
Vakar mēs runājām par to, kā DJ garastāvoklis ietekmē diskotēkas kvalitāti
Ja tu atnāc spēlēt diskotēku sliktā noskaņojumā, tad vari rēķināties, ka tā būs garām. Protams, dažreiz gadās tā, ka publika tevi uzlādē. Bet pēc savas pieredzes varu teikt, ka vienmēr viss ir tavās rokās.
Tad tu kā tā brīža publikas medijs vari viņus arī negatīvi uzlādēt?
Protams.
Tad tā ir liela atbildība.
Jā, ja tu manipulē ar cilvēkiem, tad tev ir jāatbild par to, ko tu viņiem lādē iekšā. Citreiz ir tā, ka tu visu nedēļu esi nostrādājies līks...Jā, agrāk tas tā bija. Tagad gan es ar darbaholismu neaizraujos. Pirms braukšanas uz Barselonu man no rīta bija filmēšana, vakarā montāža, pēc tam vēl jāuztaisa mūzika un naktī jāspēlē diskotēka. Šādā veidā tas turpinājās nedēļām un mēnešiem. To kvalitatīvi nav iespējams izturēt.
Tad sanāk „pārdegt”.
Jā. Šādā veidā es izturēju četrus gadus. Tad bija viss. Sākās tāda depresija. Pusgadu es vispār no gultas neizkāpu. Tagad es pēdējos gadus sāku atjēgties no visa šī ārprāta. Piecus gadus bija šīberis ciet. Pilnīgi! Kad tu iekrīti depresijā un lietas norisinās neatkarīgi no tevis, tev apkārt notiek pilnīgs sviests. Tagad viss atkal ir nostabilizējies.
Kā Tev šķiet, vai dzīvē viss notiek nejauši vai tomēr likumsakarīgi?
Nu, Dievs ir! Bet par tām nejaušībām es neesmu ticis skaidrībā. Esmu sapratis to, jo lielāka dzīves pieredze, jo vairāk tu apzinies, ka neko nezini. Šī sajūta ir atbrīvojoša. Manuprāt, mūsu pasaules lielākā nelaime ir tā, ka cilvēki nesaprot, ka 90% no tā, kas mums tūkstošiem gadu ir borēts saistībā ar vēsturi, reliģiju, morāles vērtībām, politiku, ekonomiku, kariem u.t.t., ir salti meli. Visi domā, ka visu zina, ka viss ir vislabākajā kārtībā, ka vienkārši mums ir kaut kāds grūts periods, krīze. Nekas nav kārtībā. Mēs esam aitu bars, vergi, paši to neapzinoties, un kamēr mēs neapjēgsim, ka visa pašreizējā pasaules kārtība ir ačgārna, viss ies tikai uz grunti. Jāsāk domāt savādāk!
Foto: Anrijs Požarskis
