Cik sen jau jūs piedalāties festivālā „Bildes”?
Pirmo reizi „Bildēs” uzstājos tīņu gados ar ansambli „Dzeltenie pastnieki”, es neatceros kurā gadā tas bija. Tad pāris gadus nepiedalījos, jo biju izbraucis uz Kanādu, un tad atkal - ar „vilku un govi” un kopā ar afrikāņiem. Man tas likās priekš tiem laikiem ļoti smalki. Un kopš tā laika regulāri piedalos, taisu katru gadu „Bilžu” vasaras nometnes, dažreiz vadu arī kādu „Bilžu” koncertu, gan arī uzstājos.
Būtībā „Bilžu” galvenajai organizatorei Tijai Auziņai, manuprāt, es esmu mūza jeb mūzis. Mēs aprunājamies par to, kā tas pasākums izskatīsies, viņas redzējums ir galvenais, bet es mēģinu kā mūza lidot gar kreiso plecu. Tāda, es domāju, ir mana bilžu misija.
Ja jau „Bildes” tik ilgi dzīvo, tad misija tiek pildīta veiksmīgi. Vai panākumu atslēga meklējama citur?
Panākumu atslēga ir ikdienas monotonais ritms – no rīta līdz vakaram darbs, tas Tijas Auziņas un viņas „Bilžu biroja” darbs, tas sīkais, monotonais – papīri, telefona zvani. Tas ir pamatā tam visam, ka „Bildes” ir, jo darbs neapstājas un, lai arī cik grūti ir bijis un būs, ne Tija, ne „Bilžu birojs” plinti krūmos nemet. Viņi darbojas un mēģina rast risinājumus, kompromisus, sastopoties ar šķēršļiem. Es jau vairāk ļautos emocijām, nevarētu to pavilkt tik vienkārši, jo es nemāku to monotono darbu. Tas ir tam visam pamatā.
„Bildes” ir dzīvas, un, protams, liela nozīme ir tam, ka mūzikas dzīvē, kāda ir Latvijā, lai ar cik provinciālu pieskaņu, nestarptautiska, tomēr ir un dzīvo. Šeit atšķirībā no daudzām pasaules valstīm radošo cilvēku skaits ir lielāks. Tā izskatās, un „Bildes” ir kā fakts, kas to apliecina. Tie cilvēki arī vienmēr parādās, darbojas un liela loma arī mūziķu un mākslinieku pašaizliedzībai, kā zināms, ne jau dēļ komerciālām izdevīguma lietām mūziķi tur piedalās, vairāk ir tā, kā, piemēram, Ēģiptes piramīdas – viņa stāv un stāv, un tāpat arī visi zina, ka „Bildes” būs un tur nav jāsatraucas, ka kaut kas var nobrukt. Un viņas arī ir. Ja viņas būtu pavasarī, tādas ziedošākas un puķainākas, tad viņas būtu savādākas, bet šobrīd ir tāda rudens noskaņa, tāds rezumē par to, kas jauns pa gadu ir noticis, kaut kas nāk klāt. Ja nekas nav noticis, tad viss ir tāpat.
Esmu dzirdējusi, ka mūziķi „Bildes” uzskata par „lielu mūziķu tusiņu”.
Tā jau ir. Es varu gadiem nesatikt draugus, bet sirdī viņi dzīvo un visu laiku liekas, ka esam komunikācijā, sakaru vilnī, bet „Bildēs” vienmēr katru gadu ieraugi tās pašas vecās, jaunās sejas un vienmēr tā ir it kā tāda zināma lieta. Uz „Bildēm” mierīgi var atnest paši savu ķermeni un tad tā galva atnāks vēlāk. Tas ir aicinājums mūziķiem.
Kas pa šiem gadiem, kopš esiet „Bildēs”, ir mainījies? Vai ir atradumi, „jaunais vilnis”?
Tas jau notiek katru gadu. Ir kādas odziņas un atradumi. Reizē arī ir tā drošības sajūta, ka tas būs arī šogad. Tā ir bijis visu laiku, kāpēc tur kaut kam mainīties? Tāpēc patīkami arī tur piedalīties. Sagatavošanās darbi ir izdarīti, tā kā viss ir sagatavots, lai parādītos kāda odziņa, vai lai tas, kas nav odziņa, kvalitatīvi izpaužas.
Pārskatot festivāla programmu secināju, ka, piemēram, grupa „Hospitāļu iela” nav vis „veterānu koncertā”, bet gan pie „ne tik jaunajām grupām”. Kur ir tā robeža, ka jau esi veterāns?
Tā formula nav tā precīzi definēta, bet te jau runa ir par paaudzēm, ja nomainās mūziķu paaudze. Tad, ja spēlē vēl divas trīs paaudzes, piemēram, bundzinieks spēlē vienā ansamblī, dēls otrā un mazdēls - trešajā. Skaidrs, ka vectēva bundzinieks būs pie veterāniem un tēvs, iespējams, arī. Varbūt nē.
Kad „Hospitāļu ielas” Edgara dēls spēlēs kādā grupā, tad liksim viņu pie veterāniem. Pagaidīsim vēl nedaudz.
Jāražo jauna paaudze, lai tiktu pie veterāniem.
Tieši tā, ražosim jaunu mūziķu paaudzi vai arī mākslinieku paaudzi, jebkuru radošu cilvēku paaudzi. Protams, uzražot ir grūti, jo, pirms tas produkts gatavs, vajag jau arī izdomāt, kur viņu apmācīt, jo visur jau māca tikai faktus, nevis metodoloģiju, un jāmācās pašam. Darbs ir grūts, tāpēc jācīnās.
Kā jums ar muzikālo darbību? Esat ļoti noslogots?
Speciāli neplānoju. Pārsvarā atsaucos uz aicinājumiem. Uzprasu, kādā formā piedalīties, kā ansamblim vai kā ballīšu mūzikas licējam, pasākuma vadītājam. Īstenībā, to diktē katra diena.
Kur rodat idejas saviem projektiem?
Idejas jau tepat vien ārā ir, ja ne tepat, tad pabrauc nedaudz tālāk uz priekšu un paskatās uz mājām. Vienmēr tās idejas kaut kur dzīvo, kaut kur lidinās. Nu, jānoņem no sirds lielais ikdienas rūpju slogs, jāmāk atbrīvoties un tad jau tās idejas atnāk.
Šobrīd visi runā par krīzi. Vai tā ietekmēs „Bildes”?
Uz „Bildēm” nāks tie, kuriem nav tā krīze galvā, galvenais būtības mērķis – dzīvot krīzē. Ja tam mūziķim vai māksliniekam nav krīze, tad viņš atnāks uz „Bildēm”.
Vai, piedaloties un vadot koncertus, ir gadījušies kādi kuriozi?
Par „Bildēm”? Nekas tāds uzreiz nenāk prātā. Tas ir tāpat kā joks uz pasūtījuma. Man jau svarīgi, lai es pats varētu pasmieties par to joku, ja tas uz pasūtījuma, tad nekādu prieku man tas neizraisa. „Bildēs” viss notiek uz vietas, visādas situācijas notiek, par tām ir vērts smieties. Vislabāk patika, kad mēs uz klavierēm spēlējām valsi ar dibeniem. Ar tādu cinismu.
Kāda bija ideja?
Uz vietas ideja bija.
Un tad arī šogad būs ekskluzīvas idejas?
Jā, jā, protams, to arī var redzēt. Ja viss iet raiti un nav jādomā par tādām tehniskām lietām kā vadiņi, secība, muzikantu saraksti, tad atbrīvojas un rodas radoši visādi performanci, priekšnesumi.
Foto: Ingus Ozoliņš
