K. M. Šišons ar lieliem panākumiem uzsāk sezonu Berlīnes Vācu operā

Maestro Šišona darbs saņēma lielu publikas un kritikas atzinību. Viņa saskaņa ar orķestri bija tik iespaidīga, ka, kad pēc izrādes maestro lika orķestrim piecelties, viņi atteicās to darīt, brīdi ļaujot diriģentam vienam pašam baudīt pelnītās ovācijas. Rezultātā maestro Šišons saņēma vairākus uzaicinājumus atgriezties Berlīnes Vācu operā arī nākamajās sezonās. Arī Berlīnes un Vīnes medijos diriģenta darbs izpelnījās uzslavas.

Klauss Geitels no Berliner Morgenpost raksta: „Muzikālā vadība bija uzticēta izcilajam un ekstravertajam diriģentam Karelam Markam Šišonam, kurš pēc īsa brīža kļūs par Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra galveno diriģentu un māksliniecisko vadītāju. Šišona skaidrā izpratne un dziļās attiecības ar Bellīni mūziku panāca brīnišķīgu mežraga un flautas solo spēli, kā arī lika Berlīnes Vācu operas orķestrim sniegt krāšņu, krāsām bagātu un vieglu skaņu”.

Frederiks Hansens no Der Tagesspiegel Berlin raksta: „Karels Marks Šišons nav nekāds mazkalibra „kapelmeistars”, bet gan pārliecināts interpretētājs, kurš izcili saprot belcanto stilu un elpo vienā elpā ar dziedātājiem. No Berlīnes Vācu operas orķestra un kora viņš spēja izsaukt maksimāli kvalitatīvāko atdevi”.

Peters Dušeks no Vīnes Der Neue Merker raksta šādi: „Pēc šīs izrādes noklausīšanās Londonā ir skaidrs, ka Berlīnes izrāde bija daudz labāka. Jo īpaši tāpēc, ka šoreiz pie muzikālās vadības stājās Karels Marks Šišons. Šišona izpildījums bija kaisles un „spāņu temperamenta” piesātināts – Romeo un Džuljetas ārijas un dueti bija emocionāli un dziļi izjusti. Jo īpaši iespaidīgs bija efekts, ko diriģents spēja panākt operas lielajos ansambļos. Kad ir šāda muzikālā kvalitāte pie diriģenta pults, nav pat vajadzīga scenogrāfija. Galu galā var teikt, ka tie bija ļoti reti piedzīvoti belcanto svētki”.

Kevins Klārks no Klassik.com raksta: „Blakus izcilajam dziedātāju sniegumam, tieši diriģents Karels Marks Šišons izpelnījās atkārotus un skaļus „bravo”. Šišons man bija šīs izrādes galvenais varonis. Dziedātājus viņš iznesa uz rokām un elpoja ar viņiem vienā elpā. Viņš diriģēja Bellīni ar neviltotiem rubati un satriecošiem beigu akordiem, ar tādu tempa elastīgumu, kādu mūsdienās reti var dzirdēt. Belcanto mīļotāji cer, ka diriģentu šajā repertuārā Berlīnē būs iespēja dzirdēt biežāk”.