Uzsvērdams muzikālā talanta nozīmīgo lomu, Bono bilda: “Es pavisam noteikti esmu piedzīvojis tā saukto sevis pārvarēšanas fāzi, kas ir visai nepatīkami… Tas var mainīt tavu gaitu un domāšanu, jo tu negribi cilvēkiem likt vilties…
Tagad esmu tik atpazīstama personība, kāda vēl nekad nebiju bijis, bet es to vairs nemanu. Cilvēki bieži nāk man klāt un man vairs nerūp, vai esmu tikko nomazgājies vai uz visām četrām veļos ārā no kāda naktskluba. Mākslinieka dzīve nepavisam nelīdzinās šim kautrīguma periodam. Tu iegūsti rūdījumu. Brūsam (mūziķis Brūss Springstīns) tas pavisam noteikti piemīt. Arī Lenonam tas bija, un man arī.”
Grupas “U2” solists arī norādīja iemeslu, kādēļ jaunās grupas baidās no lielas popularitātes: “Viņi baidās no slavas, jo tā mūsdienās nozīmē “popularitāti” un, pazīstot šodienas sabiedrību, tas ir visai nomācoši. Grupas nevēlas kļūt par popularitātes gūsteknēm, jo tā palēnām tevi pārņem. Bet, aizverot slēģus un izslēdzot gaismu, interese par šīm grupām zūd. Vēl neesmu redzējis, ka mūziķis, kurš durvīm uzliek dubultslēdzi, izslēdz gaismu un paslēpjas nevienam neredzamā mājas dziļākajā stūrī nobāztā skapī, piedzīvotu māksliniecisku izaugsmi. Atrašanās uzmanības centrā kaut kādā veidā padara tevi možu.”
Atrašanās prožektoru gaismā un tas, kā kā viņš sasniedza slavas augstumus, bija arī viens no tematiem, par kuru intervijā runāja “The White Stripes” solists Džeks Vaits:
“Pagājušā gadsimta 30. un 40. gados Detroitā, no kuras es nāku, nevaldīja zelta laiki. Vēl 80. gados šķita, ka pilsēta ir apstājusies. Patiesībā tā pat vairs neatgādināja īstu pilsētu. Un vienīgais, ko tu vari darīt, gluži tāpat kā daudzi citi mākslinieki, ir ieiet savā istabā un mēģināt no tā, kas ir apkārt, atslēgties.
Nekad neesmu teicis, ka nevēlos būt slavens vai pats labākais tajā, ko daru, vai arī, ka es nevēlos dalīties savā mūzikā ar miljoniem cilvēku (nevis ar pavisam nelielu cilvēku grupiņu). Es vienmēr esmu vēlējies darīt visu iespējamo, lai iegūtu publikas uzmanību.
Taču tā vienmēr ir bijusi cīņa, jo Detroitā man nebija iespējas attīstīties tālāk. Es nezinu, kas ir labāk – atrašanās uz “The Rolling Stones” vāka vai savu ierakstu pārdošana “Starbucks” kafejnīcā vai vienalga kur citur. Tādēļ man beidzot bija jāpamet Detroita un jāpārvācas uz Nešvilu, kur par kaut ko tādu galva nav jālauza.”
Vaits atzina, ka viņš nespēj sevi asociēt ar runasvīru, kādi ir Bono un Brūss Springstīns, piebilstot: “Bija laiks, kad es domāju, ka mūziku radu tikai sev, bet dažreiz jutu, ka tas ir kaut kas vairāk. Es jutos kā tāda antena, kuru kā saziņas līdzekli izmanto dievs vai vienalga kas, un es vēlos būt šī antena. Es to neapturēšu. Es nekad neesmu domājis par tā apturēšanu, jo no manis strāvo tik daudz ambīciju un degsmes.”
Roberts Hilburns ir amerikāņu mūzikas kritiķis un rakstnieks. Viņa grāmatu “Corn Flakes With John Lennon (and Other Tales From a Rock 'n' Roll Life)” jau var iegādāties, un to izdod izdevniecība “Rodale Press”.
Avots: news.qthemusic.com
