Lai arī daudzviet uztverti kā jauniņie, Andželai Mikušai – kluba vadītājai – un viņas kolēģiem muzikālā juteklība un prasme nav svešas. Trūkstot tikai dzirdīgu ausu.
Ar Andželu tikāmies, lai uzzinātu, kas īsti ir Rīgas bardi. Bulat Akudžava, Anabella Matvejeva – skaļākie vārdi, kas stāvēja pie kluba šūpuļa 70. gados, kura centrālā bāze ar daudzām kopienām, bija kādreizējais Dzelzceļnieku klubs (tag. Maskavas Nams), taču „perestroikas” dēļ viss pajucis - līdz jaunajai tūkstošgadei. Politiskās kaislības ap skolu reformu rosināja sargāt valodu un sanākt kopā atkārtoti, jo „līdzīgi domājošie savstarpēji „pievilkās” kopīgu interešu dēļ, un tiem bija, ko teikt”. Pēterburga, Maskava, Baltijas valstis – tas ir tikai virspusējs to vietu uzskaitījums, kur bardi ir viesojušies, taču to mājas ir Liepāja, Ventspils, Olaine un Rīga – galvenie bardu klubi. Šobrīd sapnis esot ar valdības atbalstu organizēt Rīgas bardu festivālu Dzintaru koncertzālē vai Mežaparkā.
Vai krogs “Ļeņingrad” ar tā padomju iekārtojumu tika izvēlēts ar nodomu?
Pēdējo divu mēnešu laikā aktīvi meklējam telpas – ne vien kā skatuvi, bet kas kalpotu arī kā reklāma. Daudzus gadus un bieži bijām “Saksofonā”, tagad retāk – reizi trīs mēnešos. Katru piektdienu esam sastopami kafejnīcā „Šatls”. Daudzi nāk uz koncertiem, un deviņu darbības gadu laikā to nav bijis mazums – visā Latvijā, Baltijā, bet tik un tā šis klausītāju loks ir ļoti šaurs. Bieži brīnās: kas esam? Ko spēlējam? Tādēļ “Ļeņingrad” nav nejaušība – latviešu krogs, kurā labprāt kāds klausītos arī mūs. Koncertos bieži redzami arī latvieši, tādēļ šī savstarpējā saite ir, dalījums krievos un latviešos nepastāv.
Kas ir jūsu auditorija?
Ja uzstājamies skolās, ko darām bieži, tie ir skolēni no 10 gadu vecuma, un, protams, pieaugušie.
Kā bērni uztver jūsu mūziku?
Ar patiku! Bērni ir uzmanīgāki klausītāji, jo šajā mūzikā ir ļoti daudz vārdu. Profesionāļi, kas nāk uz koncertiem, ir izbrīnīti: kur jūs ņemat tik daudz vārdu? It kā jau viss ir pateikts. Protams, ja auditorija ir bērni, cenšamies atlasīt arī attiecīgu repertuāru. Daudzi raksta pasakas, drīzāk fabulas.
Kas ir izdziedams un sakāms krievu bardiem?
Bards ir sabiedrības spogulis. Protams, visvairāk apdziedam mūžīgās vērtības – mīlestību, draudzību, ģimeni, māti, bērnus. Otrs lielais bloks ir sociālais humors – viss, kas šajā valstī no Padomju laikiem līdz mūsdienām ir noticis. Tā ir māka apieties ar valodu, turklāt nemaz nav nepieciešama muzikālā izglītība.
Kamdēļ tas viss reiz ir sācies un turpinās? Ar nolūku saglabāt valodu tās pirmējā skaistumā. Mūsdienās internets piedāvā daudzas kropļotas valodas formas, ko uzņem tieši jaunieši, nesaprotot, cik patiesībā valoda ir bagāta. Tā ir patiesā bardu misija – caur valodu atspoguļot vēsturi un kultūru.
Ja salīdzina Krievijas bardus ar mūsējiem, šeit Baltijā, īpaši Latvijā, bardi dziesmas sacer paši, bet Krievijā - izpilda citu radītos skaņdarbus. Tā arī ir māksla, taču komponēt – tas ir pavisam kas cits. Mēs esot tie, kuriem pietiek nekaunības sacerēt to, kas jau ir reiz sacerēts. Nesen arī Raimonds Pauls uz jautājumu „Kā Jūs rakstāt dziesmas?”, ir atbildējis: „Ak, Dievs! Vai tad tā ir mūzika? Lūk, Bahs, Mocarts ir radījuši skaņdarbus 500 gadu nākotnei.” Mēs to „izlaižam” caur sevi.
Vai krievu un latviešu bardiem ir dažādi stāsti?
Mēs domājam par vieno un to pašu. Piemēram, mūsu kolēģis Laimonis Beginskis ir latvietis, kurš tulko Jeseņinu uz latviešu valodu, bet latviešu autorus – uz krievu valodu, un visi ar to sadzīvo. Ar latviešu valodu esmu izaugusi, un dalījuma nekad nav bijis. Pat Ainars Mielavs un Kaspars Dimiters ir piedalījušies mūsu koncertos. Mēs dziedam par to pašu, satiekamies un komunicējam, lai gan ne tik cieši, kā gribētos. Šos gadus mēs mācījāmies sazināties, komponēt, dzīvot šajos apstākļos, un ir pienācis brīdis, kad šo visu lietu ir jāsakārto. Tādēļ sakari kā ar Mielavu, tā Dimiteru būs. Mākslā dalījums neeksistē.
Kāpēc „Bardu rudenī” krievu bardi nav redzami?
Sev šo jautājumu uzdevām jau pērn. Tas laikam tādēļ, ka festivāla organizatori mūs nepazīst. Mēs eksistējam, bet neviens par to nezina.
Vai plānojat rīkoties?
Plānojam un gribam! Prese allaž jautā – izdariet kaut ko pilsētas labā, valstiskā līmenī, tad mēs par jums rakstīsim. Vienu brīdi kanālā TV5 parādījās vairāki raidījumi par krievu bardiem. Ar radio PIK ir pārrunas, taču viņu noteikumi mums nav saistoši, jo vēlamies dzīvu programmu. Taču laiks ir izkļūt no pagrīdes! Tā ir masu kultūra, un pēdējo gadu laikā priecē, ka ir arvien vairāk jauniešu ar ģitārām, vijolēm, un, kad izbraucam zaļumos, viņi pievienojas un sajūsmā apjauš: mēs taču arī muzicējam!
Tātad bardu kultūra nezudīs līdz ar vecāko paaudzi?
Noteikti nē! Mūsu mērķis ir piesaistīt jauniešus: ballēšanās klubos – tas ir par maz, jo jābūt kultūras virzībai. Vairums autoru, kas ir mūsu kodols, ir jau pāri pusmūžam.
Kāda ir bardu pamatsastāva muzikālā pieredze?
Tie, kas jau deviņus gadus aktīvi koncertē, ir 40 cilvēki ar 20-30 gadu pieredzi, kādam pat ir attiecīgā izglītība. Uz mūsu mazās Latvijas fona ir ļoti daudz. Daudzi vada ģitārspēles un vokālās meistarklases. Tiekot pie telpām, būtu iespēja veidot jauniešu skolu mūsu prasmju mantošanai. Kā lai iemāca rakstīt dzeju? To nevar paskaidrot, bet saziņas rezultātā var uzskatāmi parādīt, un daudzus no jaunajiem tas iedvesmo. Kā teicis ilggadējais bards Aleksandrs Petrovs: „Ja iekšā ir mūzika, tā noteikti atradīs ceļu, kā izlauzties.”
Kādam ir jābūt īstam bardam?
Interesantam, apveltītam ar īpašu domāšanu. Jābūt korektam, jāsaprot, ka vārds un mūzika – tā ir atbildība, jo liela nozīme ir tam, kas tiek teikts no skatuves. Formējas zināšanas: mēs runājam, mūsos ieklausās. Bardam jābūt arī darbspējīgam, jo bez treniņa nekas neizdosies. Šis hobijs nebaro, bet nes milzu prieku! Lai arī daudz laika aizņem pamatdarbs naudas pelnīšanai, iedvesmai nav režīma – tā piemeklē patvaļīgi.
Nosauciet kopienas elkus!
Tie būtu Vladimirs Visockis, Bulat Akudžava. Tālu neaizejam, jo tā ir bardu klasika. Arī Rozenbaums, Oļegs Micajevs, Berkovskis, Ņikitini...
Vai ir kādi šķēršļi latvietim, lai klausītos jūsu mūziku?
Tā kā bardu kustības pamatā ir vārds, tam jābūt ar ideju. Un šo ideju nodot cilvēkam, kurš nezina valodu, ir grūti. Šķēršļu, lai saprastu nav: mūs neignorē - vai nu patīkam, vai nē. Bet kā latviešu, tā krievu bardiem ir jāapvienojas, jo vienmēr ir bijusi doma par kopīgiem koncertiem – dzīvojam taču vienā valstī. Un kas gan labāk vieno, ja ne mūzika un māksla?
Vairāk par Rīgas bardiem: www.bard.lv