Šobrīd Sardinas apbraukā Eiropu, lai prezentētu savu jaunāko albumu „ Eric Sardinas and Big Motor”. Koncerta iešūpotāji Rīgā ir „Bite’s Blues Band”, kuriem izdodas klātesošos pavirzīt par dažiem metriem tuvāk skatuvei. Jāatzīmē, ka klausītāji diemžēl nav daudz, apliecinot, ka Latvijā blūzs ir saistošs tikai noteiktai un diezgan šaurai muzikālo gardēžu grupai. Līdzīgi esot arī ASV – apliecina bundzinieks Bernijs Peršejs (Bernie Pershey) – tūres laikā tiek apbraukāti mazie blūza klubi, bet visplašākā auditorija tiek savākta festivālu ietvaros.
Uz skatuves kāpjot vakara galvenajiem māksliniekiem, publika ir sastājusies puslokā ap skatuvi, ritmiski mīņājoties no vienas pēdas uz otru. Sardinas priekšnesumu uzsāk pavisam akustiski, kā blūza pirmsākumos. Sardinas balss pārņem zāli. Pamazām pievienojas pārējie grupas dalībnieki. Ģitārista pirkstus rotā metāls - metāliski mediatori un slaidi, radot ģitāras skanējumam raupjāku, asāku nokrāsu. Ģitārists tiek godāts par prasmīgu „slide” ģitāras meistaru ( ģitāras spēles veids, pār stīgām slidinot apaļu caurulīti vai pudeles kakliņu utt.).
Sardinas koncentrējas uz jaunā albuma izspēlēšanu, kā arī savu autoritāšu daiļrades godināšanu. Koncerts ir lielisks ceļojums pa Amerikas populārās mūzikas saknēm. Sākot ar Misisipi Deltas blūza, laika, kad blūzmeņi pat koka kluci, toreiz sauktu par ģitāru, pārvērta skanošā daiļavā, bet viņu skumju saucieni lika debesīm pārvērsties lietū, godināšanu. Sardinas pamanās skumjas pārvīt jestrā kantrī dejā un "noņemt cepuri" 60.gadu rokenrola dižgaru priekšā. Iespraužot aizdedzinātu cigareti savas ģitāras stīgā, ģitārists pamazām piedūmo zāli. Un netop skaidrs, vai acis sāk asarot viņa sāpīgā blūza kliedziena vai kodīgo dūmu dēļ. Nešaubīgi arī bez šī mazā specefekta koncerts ir izdevies ļoti sirsnīgs, kopā vienojot īstenākos blūza cienītājus.
Foto: Vladislavs Punculs