Es nevarēju nepamanīt izcilo horeogrāfiju, kuru jūs demonstrējāt uz skatuves. Tas man atsauca atmiņā labākās “The Talking Heads” un Deivida Bērna (David Byrne) tradīcijas, it sevišķi videoklipu dziesmai “Once in a Lifetime”. Vai esat no viņiem ietekmējušies?
Džona: Nē, nē, nav bijis tā, ka mēs esam mēģinājuši viņus kopēt. Protams, “The Talking Heads” ir lieliska grupa, un viņu klipi ir ģeniāli, bet vairums kustību, kuras mēs darām uz skatuves, ir neapzinātas. Mēs tikai ļaujamies ritmam un atdodam tam savu ķermeni. Jā, iespējams, ka kāda kustība zemapziņā tiek atkārtota no viņu repertuāra, daudz esmu skatījies šos video, mans tēvs par viņiem fanoja. Pārsvarā es pirms koncerta ļoti koncentrējos, bet tikai garīgi. Tas man palīdz atbrīvoties. Tāpēc bieži es daudzas kustības neesmu sagatavojis, tās notiek automātiski, neapzināti. Īstenībā es neesmu labs dejotājs. Tāda lēkāšana vien ir. Tāpēc šī lieta palīdz.
“Pitchwork Media” ir ievietojusi jūs 'The Best New Music Chart' galvgalī, “Idolator” “YACHT” ir nosaukuši par kultu. Un kā jums šķiet?
Klēra: Par kultu - kādā ziņā? Reliģisko vai muzikālo? Ja tas ir par tādu kā nedaudz reliģisko pielūgšanu, tad neuzskatu, ka “YACHT” ir tāda veida kults. Kaut gan ļoti gribētos, lai mēs būtu nedaudz no abiem. Tas dod daudz vairāk enerģijas, nekā parasta klausīšanās. Jā, mēs esam radījuši tādu kā īpašu “YACHT” kultūru, bet tas ir vairāk prieka pēc un aizrautības dēļ.
Tad jūsu izceltā kristietības attēlošana vai ironija nav saistīta ar kādu īpašu mērķi vai arī tāpēc, ka tā ir visvieglāk pieejamā, vai tomēr?
Dž: Nē, nekāda. Piemēram, es esmu uzaudzis ļoti kristīgā ģimenē. Un dažas šīs lietas man ir svarīgas arī tagad. Vienkārši Bībele bija visdraudzīgākais formāts, kurā mēs varam ievietot šīs atziņas un mūsu “The Secret Teachings Of The Mystery Lights”. Jo cilvēki, to visvieglāk un vistiešāk var atpazīt un saprast.
Bet kā ar trijstūri? Arī tas ir viens no vispopulārākajiem Bībeles simboliem.
Dž: Trijstūris ir ļoti universāls simbols. Pārsvarā to izmanto tieši kristietībā, bet mēs necenšamies ne atdarināt, ne kariķēt.
K: Tieši tā. Un trijstūris ir bijis svarīgs arī ļoti daudzās ar kristietību nesaistītās kultūrās, budismā, senajā Ēģiptē un Antīkajā kultūrā. Man uz rokas ir tetovējums, Džonam iegriezta rēta ar trijstūri. Tie nozīmē arī sievišķo un vīrišķo simbolu. Ja godīgi, trijstūris ir viens no visuniversālākajiem objektiem visās reliģijās un civilizācijās. Man, piemēram, ir arī tetovējums ar semikolu, tas norāda uz auglību.
Un Delta burts grupas nosaukumā ar to nav saistīts? Kā tas vispār radās?
Dž: Tā ir tikai ļoti laimīgi nejaušība. Kāds ir stāsts? Kad es mācījos vidusskolā, tas bija deviņdesmito gadu vidū, deviņdesmit sestajā, astotajā, mūsu skolā pēc stundām, kādos piecos, sešos pēcpusdienā notika īpašs darba grupu eksperiments, vārdā Young Americans Challenging High Technology (YACHT). Ideja bija tāda, ka klase tika sadalīta divās daļās, un, kamēr viena nodarbojās ar mācīšanos un pasaules izzināšanu ar datora un citas jaunās tehnikas palīdzību, tikmēr otra grupa mēģināja veikt tās pašas darbības manuāli. Ar roku, domājot. Tiesa, pēc gada projekts dabiski nomira, jo, kā izrādījās, tas bija tīri nelegāls, taču tāpat tas manī ir atstājis lielu iespaidu. Protams, lielas atšķirības tas arī neradīja, jo paši ziniet, kādi datori bija tajā laikā.
Un kurā grupa biji tu, Džona?
Dž: Es biju manuālajā. Jā, varu būt lepns.
Vai tev tur iemācīja arī izturēt ciešanas? Jo, vērojot tevi “ņemamies” tajā baltajā, iespējams, ļoti ciešajā uzvalkā, dažreiz jābrīnās, kā tev vēl ir tik daudz enerģijas..
Dž: Īstenībā tas nemaz nav tik slikti, ciest. Man patīk. Jo ciešanas, dažāda vieda grūtības notur tevi līmenī. Tas dod spēku “ņemties” vēl vairāk, jo saglabājas fiziskā forma, arī pati enerģija iet daudz uz iekšu un izlādē. Uzvalks ir kā tāds vairogs, kas koncentrē mani. Īstenībā šīs nav tās bikses, ar kurām es parasti uzstājos. (Džona pārsniedzas pāri atzveltnei un izvelk no somas vienas, gandrīz pilnīgi saplēstas tieši kājstarpē) Redz kā. Tad te tā enerģija koncentrējas visvairāk. (Smejas.)
Ciest tu liec arī savam mikrofonam. Cik bieži tu maini tās sasistās galviņas?
Dž: Ak, šausmas. Jā, tā tas patiešām ir. Viņš krīt un tiek sasists vismaz pusduci reižu katrā koncertā. Bet nē, es to galvu neesmu mainījis ne reizi. Tā izskatās drausmīgi.
Un tā visu tūri. Septiņus mēnešus?
Dž: Jā. Rīt brauksim uz mājām un beidzot uzliksim jaunas. Paskaties, Klēras mikrofons ir pilnīgi sarkans no tās lūpu krāsas. Un tur ir arī viņas haizivs zobu nospiedumi. (Smejas.)
Es pamanīju, ka Klēra pirms koncerta pamatīgi izstaipījās. Vai tu esi dejojusi kādā baletā?
K: Jā, es to daru! Katru reizi. Es katru dienu nodarbojos arī ar jogu. Tas man ir ļoti svarīgi - gan koncentrēšanās ziņā, gan arī mieram. Un ir arī patīkami būt fiziskā formā.
Pusi sava iesildītāja Andresa Lo priekšnesumu jūs noskatījāties klātienē, un neviens jūs nepamanīja. Jūs tā bieži darāt?
K: Tas ir tas mirklis, kad tu vēl jūties ļoti parasts. Kaut gan tu zini, ka pēc divām stundām viss mainīsies. Šeit, Latvijā tas bija vienkārši satriecoši. Jā, mēs tur stāvējām kā parasti, bet tad mūs tā uzņēma... Tas bija daudz vairāk kā gaidīts.
Dažreiz, skatoties uz ekrāna video, es pamanīju parādamies un pazūdam kādus superīsus kadrus ar vārdiem. Kas tie bija par slepenajiem ziņojumiem?
Dž: Tiešām? Neviens pirms tam to nebija pamanījis. Tas ir apsveicami. Jā, mēs ievietojām vairākas lietas, lai pārbaudītu, vai kāds tās uztver. Vispār mums patīk eksperimentēt ar šīm uztveres formām un izmēģināt dažādus veidus, kā publikai kaut ko pavēstīt.
Un kas tie bija par ziņojumiem, ja nav noslēpums?
Dž: Tev ir jāskatās video, lai pamanītu. (Smejas.)
Runājot par video, pašā sākumā pēc dziesmas “Ring The Bell” jūs ar sevi iepazīstinājāt kā amerikāņu lektori parasti dara augstskolās, pastāsta vai pusi dzīves, tāpat kā to darīja Als Gors filmā “Inconvenient Truth” (Neērtā patiesība).
Dž: Ak jā, tā viņi dara. Bet mums tas vienkārši liekas gan smieklīgi, gan izklaidējoši. Nav svarīgi, vai kāds to adresi iegaumē, galvenais ir likt cilvēkiem smaidīt un likt justies tādiem pašiem kā mēs. Ar parastu PowerPoint prezentāciju – jā, mēs mīlam Powerpoint - tu vari panākt milzīgu efektu. Galvenais, ka cilvēki tiek izklaidēti un nejūtas nedroši. Tas nodod daudz pozitīvās enerģijas no mums tieši viņiem, kas palīdz atvērties. Un tad skatītāji šo enerģiju raida uz mūsu pusi.
Tātad jums saskare ar publiku ir ļoti svarīga? To varēja redzēt arī tad, kad jūs iegājāt skatītājos un atsvabinājāt “muzikālos grēkotājus”.
Dž: Muzikālos grēkotājus, tas skan superīgi. Jā, protams, mums saskarsme ir svarīga. Jo mēs tieši publikai arī uzstājamies. Ir laba sajūta, ka vari ieiet publikā, un tevi nekas neapdraud, jo tu jau to esi uzlādējis. Šeit jūs vispār lēkājāt apkārt kā pārlādēti. Bet, kā jau es teicu, tas rada cilvēkiem drošāku un pieņemtāku sajūtu.
Foto no dueta "YACHT" koncerta Spīķeru koncertzālē 17. oktobrī
