Jau dodoties turp, noskaņojumu radīja kāds čellists, kas spēlēja pie Doma baznīcas vienas no ieejām. Šis nelielais atgadījums atausa atmiņā mirklī, kad skatītāju priekšā nostājās Ādams Viltzijs, Braiens Makbraids (Adam Wiltzie; Brian McBride) un trīs mūziķi no poļu simfoniskā orķestra Simfonetta Cracovia. Skaņošanās - tas bija viens no gaidītākajiem mirkļiem koncertā, kurā piedalās kāds/ kādi klasiskie instrument. Šoreiz tā nebija oboja, pēc kuras tas tika darīts, bet pavisam pieticīgas baznīcas klavieres, kuras taustiņus nospieda Ādams un kuras skaņu uztvēra tajā ievietoti mikrofoni – efekts, kas ir viens no tipiskākajiem mūsdienu ambient un down-tempo mūzikas elementiem. Mākslīgs dabīgums.
Minūti pēc minūtes vijolnieki mēģināja izaugt no šo kautrīgo, nenoskaņoto un veco instrumetu skaņas efekta un sasniegt kulminācijas līdz ar SOTL elektroniskajiem un dobjajiem zemskaņas impulsiem, atgādinot ne tikai klasiskās mūzikas saknes, bet arī spēcīgus drone-ambient vaibstus. Pie lielām un tuklām svecēm noliktās nošu lapas izsvieda minorīgas tercas un ieskrēja fūgās, kamēr Ādams un Braiens “operēja” ar elektroniskajām un “ģitāriskajām” mūzikas piedevām. Taču mirkļos, kad šis kompozīcijas nomierinājās un apvijās kopā ar klavieru nosvērtajām un pat nedaudz apokaliptiskajām notīm, sirdi pārņēma tāds miers, ka, neskatoties uz vēlmi ko pierakstīt vai atcerēties, viss tika aizmirsts. Vien pirms koncerta piekodināju fotogrāfam neuztraukties par to, ka nebūs pietiekoši daudz gaismas – viņi jau tāpat maz kustēsies. Un tā arī bija. Gaiss kustējās.
Visu stundu garo koncertu papildināja SOTL video vizuālista Lūka Saviska (Luke Savisky) instalācijas, kas bija sadalītas divās daļās. Abstraktās animācijas un ģeometriskās. Tieši kāda no pirmajām ar pašas frontālās baznīcas velvi saskanēja tik ļoti, ka vienu brīdi likās, ka tā virmo milzīgās purpura liesmās. Tiesa, instalācijas ar ģeometrijas figūru piedalīšanos uz sienas parādījās tikai tajā koncerta daļā, kad Ādams Vilzijs spēlēja klavieres. Tieši viņš arī atzīstams par dueta līderi, jo gan pieteica koncertu, gan nodarbojās ar lielāko daļu taustiņu un pedāļu, uz pašas pēdējās dziesmas nospēlēšanu un paklanīšanos atgriezās ar pārējiem mūziķiem un veica dažus fotouzņēmumus, kā arī pēc koncerta sniedza nelielu interviju. Tiesa, viņš uzstāšanās laikā varēja atļauties arī ko nokavēt vai ko pārāk lēni saslēgt, bet to var atļauties jebkurš izpildītājs šāda veida koncertos – kļūdas vai nepareizas rīcības tiek izlabotas vai, pareizāk, ļoti parasti un nemanāmi retušētas, kamēr vīri ar vijolēm un čellu spēlē. Pilnīgi noteikti var teikt, ka koncerta kvalitāte no tā nepazeminājās. Iespējams, kādam no aptuveni pusotra simta klātesošajiem tas traucēja. Taču apvienība, kura darbojas vairāk kā piecpadsmit gadus un ir izdevusi septiņus albumus, tostarp pēdējo 2007. gadā kā vienu no paspārnes izdevniecības Kranky records vislabākajiem izdotajiem ierakstiem visos tās laikos , to var nelikt aiz auss.
Foto: Roberts Vidzidskis
