RITMIKA : Daži cilvēki tevi sauc par somu elektroniskās mūzikas pionieri. Jāatzīst, tavai mūzikai piemīt specifiska noskaņa, tā ir hipnotiska un pietiekami eksperimentāla. Kā jūtams, „slava” un „veiksmīga karjera”, kas attiecas uz skaņradi, nav starp galvenajiem iemesliem nodarboties ar mūzikas lietām. Kur meklējamas tavas mūzikas saknes, kas ietekmējušas tevi, un vai tā bija tikai elektroniskā mūzika? Kas ir galvenais iedvesmas avots, kas liek ķerties klāt aparātiem un radīt mūziku?
Mono Junk : Es vienmēr esmu bijis apsēsts ar elektronisko mūziku, neko īpaši daudz par citu mūziku nezinu. Kraftwerk „Computer World” albums bija visa sākums. Vēlāk iemīlēju un joprojām mīlu italo-disco, electro (arī Mantronix), latino hip hop/freestyle (TKA, The Cover Girls, Noel utt.). Katram freestyle ierakstam bija tik brīnišķīgas versijas Chep Nunez, Omar Santana, Latin Rascals un citu izpildījumā, apbrīnojami! Mans visu laiku mīļākais ieraksts, neapšaubāmi, ir Information Society „Running”, kas liekams lieliska electro kategorijā. Visi šeit uzskaitītie mūzikas novirzieni joprojām mani iedvesmo.
R: Leģendārais Latvijas DJ AG reiz izteicās, ka somi ir dīvaini un mistiski cilvēki – ir viegli noticēt, ka katram kaut kur aiz stūra ir noparkots personīgais lidojošais šķīvītis. Tai laikā Dum Records bija starp viņa iecienītajiem leibliem. Un tiešām, tava mūzika ir diezgan tumša, ziemeļnieciska un stilistiski dažāda – no dziļa hipnotiska techno līdz electro ar italo-disco piešprici. Vai tāpēc tev ir tik daudz segvārdu? Varbūt ir kādi stāsti, kas tos izskaidro?
M.J: Forši, ka viņam patika Dum. Nezinu, vai esam dīvaini, jo neesmu iepriekš bijis Latvijā. Tā kā redzēsim, vai esat tādi paši kā citi baltieši. (Smejas.) Viens DJ šeit, Somijā, reiz izteicās, ka neviens nepirktu jaunu ABBA albumu katru mēnesi, tāpēc ir nepieciešami vairāki segvārdi, ja tu gribi izdot vairāk kā vienu ierakstu gadā. (Smejas.) Dažus nosaukumus esmu „nozadzis” no dažādiem ražotājiem pēc tam, kad esmu saskāries ar viņu produkciju. Detroit Diesel ir dzinējs no Detroitas, ko izmanto autobusos un kuģos. Melody Boy 2000 radās pēc kāda drauga apciemojuma, kad ieraudzīju viņam mājās vecu Grundig radio aparātu Melody Boy 1000. Dīvaini, ka tieši dienu pirms tam es redzēju līdzīgu 1980-tajos gados ražotu Grundig Radio Boy aparātu. Mono Junk savulaik vienkārši radās manā galvā.
R: Tev ir bijuši kopprojekti ar Tomi Koskinen (kā UNIK) un Jukka Kaartinen (kā Coopers), taču visatpazīstamākā un joprojām esoša sadarbība izveidojusies ar Irwin Berg (kā New York City Survivors). Vai jums ir kāda saistība ar Ņujorku, kuras dēļ ir šāds nosaukums, ja atskaita faktu, ka jūsu ieraksti ir izdoti uz Adam X piederošā un Ņujorkā bāzētā Sonic Groove leibla?
M.J: Nē, nekādas īpašas saistības nav, bet ir kāds stāsts, kas izskaidro šāda nosaukuma parādīšanos. Grūti gan to izskaidrot pāris vārdos. Taču īsumā – kāds ļoti dīvains vīrs reiz Irvinam pēkšņi pajautāja, vai viņš gadījumā nespēlē grupā „New York City Survivors”? Tas notika 2001. gada sākumā, un kad Irvins nākamajā dienā man šo pastāstīja, es momentā sapratu, ka mūsu kopprojektam ir radies nosaukums. Es joprojām nezinu, no kurienes tam čalim prātā ienāca šāds nosaukums. Varbūt viņš bija kāds viedais vai burvis un zināja, kas notiks Ņujorkā vēlāk tajā pašā gadā. Tā kā dīvainā kārtā mums šis nosaukums bija jau pirms pasaules tirdzniecības centra traģēdijas.
R: Domāju, ka vairumam Latvijas elektroniskās mūzikas cienītāju un entuziastu ir pietiekami labs priekšstats par Somu elektroniskās mūzikas populāro pusi, t.i., viņi ir dzirdējuši un arī klātienē redzējuši tādu mākslinieku uzstāšanos kā Lassi Lehto (Jimi Tenor, Kosmos, The Business City Orchestra), Mika Vainio un Ilpo Väisänen (Pan Sonic), Mr Velcro Fastener vīru, Johan Halin (Ghetto B-Boyz), Opel Bastards vīru, Jori Hulkkonen, Sasu Ripatti (Vladislav Delay, Luomo), Klas-Henrik Lindblad (Freestyle Man, Sasse), Nuspirit Helsinki vīru, Ural 13 Diktators vīru, Tuomas Salmela, Ari Jukka, Marko Laine daiļrade, kā arī tādu leiblu kā Sahko/Puu, Dum, Mind Records, Ural 13, Huume, agrīnā Mood Music u.c. skaņas, ir pietiekami labi zināmas. Varētu rasties priekšstats, ka tādā salīdzinoši mazā valstī kā Somija, visi šie cilvēki nāk no vienas virtuves. Taču, neskatoties uz to, ka tikai daži no viņiem joprojām uzturas Somijā, vai viņi joprojām aktīvi piedalās Somijas elektroniskās mūzikas dzīvē? Vai vispār ir kaut kas tāds, ko varētu apzīmēt kā „Somijas elektroniskās mūzikas scēna”? Kā tev šķiet?
M.J: Man ir sajūta, ka nekad īsti nav bijis tā, ka kāda vīru kompānija ražo specifisku somu techno. Dum Records un Sahko šo lietu uzsāka, un mūsu skaņām sekoja daudzi citi. Es domāju, ka daudzi no šeit nosauktajiem vairs īpaši daudz Somijā neuzstājas.
R: Kas šobrīd ir Somijas elektroniskās mūzikas galvaspilsēta? Vai joprojām Turku?
M.J: Pats esmu dzimis Imatrā, Somijas dienvidaustrumu daļā, dažus kilometrus no Krievijas robežas. Pat nodzīvojot pēdējos 10 gadus Turku, es nepiekristu, ka Turku ir somu techno dzimtene. Pirmie ieraksti tapa Helsinkos (arī manējie 1990. gadā), tur notika arī lielākie pasākumi, bija pat reāls acid klubs 1980-to gadu beigās. Arī šeit Turku ir bijuši labi, bet mērogos nelieli electro un italo-disco pasākumi, taču, ja vēlas atvest kādu lielāka mēroga mākslinieku, teiksim, Juan Atkins vai Egyptian Lover, pasākums ir jārīko tikai Helsinkos.
R: DUM-30 ieraksta preses relīzē rakstīts – „viss mūsdienu techno ir pilnīgs sūds”. Tas bija 2007. gadā. Vai pa šo laiku ir kaut kas mainījies? Vai ir parādījušies kādi interesanti mākslinieki, ieskaitot Somijā, kas piesaistījuši tavu uzmanību? Varbūt ir kādi interesanti pavērsieni vai tendences elektroniskajā mūzikā, kam ir bijusi kāda ietekme uz tavu daiļradi, skaņu radīšanu, kompozīciju?
M.J: Jau vairākus gadus neesmu īsti sekojis jaunumiem techno mūzikā. Protams, Dynarec un Arne Weinberg ir lieliski, bet tās ir variācijas par to pašu klasisko electro/techno, kas jau pastāv pēdējos 20 gadus, un tas arī viss! Kādam patīk jaunās skaņas, bet man patīk vecās, kas ir vienkārši labākās, ja mēs te runājam par īstu techno. Kopumā nav nekādas attīstības, vispār. Nevaru nosaukt nevienu jaunu somu mākslinieku, nezinu tādus. Runājot par manu mūziku, hmm.. Es negribu pazaudēt saikni ar oriģinālo techno, bet es arī negribētu, lai visi mani gabali būtu vienādi. Teiksim, es netaisītu 20 gabalus, kas skan vienādi, piemēram, Basic Channel stilā. Man iepēra tā skaņa savulaik, bija arī pašam tādi gabali, bet es nesaprotu, kāpēc visi joprojām to atdarina.
R: Un ko tu domā par moderno „electro” scēnu? Jāatzīst, ka mūsdienās ir diezgan grūti atrast labu lauztā ritma electro ierakstu. Vai arī tev ir radusies sajūta, ka masu izklaides industrija ir piesavinājusies un diskreditējusi šo apzīmējumu, liekot zem tā visu to neciešamo un popsīgo „electro house” un „electro tech” klubu sūdu?
M.J: Jā, 10 gadus atpakaļ viss, kas ietvēra 4/4 „bočku”, tika saukts par techno, tagad viss, kas ietver sintezatoru skaņu, ir electro, bet pārējais, kas ir vairāk melodisks – italo, heh.
R: Vai joprojām esi analogo aparātu fanāts (savulaik Kim Rapatti ir dēvēts par „analogue junkie”)? Kuru pusi parasti aizstāvi nebeidzamajā strīdā „analogais pret digitālo”? Vai esi atvērts jaunajām iespējām, ko paver jaunās programmas (Ableton Live, Reason, u.c.) un modernie verķi (cilpu un efektu procesori, Korg Kaoss Pad, Jazzmutant’s Lemur, u.c.)? Ja nav noslēpums, ar kādiem aparātiem pašlaik radi mūziku?
M.J: Es nekad nesākšu lietot nekādas programmas. Analogie aparāti ir pāri visam, tas nu skaidrs! Iepriekš man bija vairāk sintezatoru, taču tagad tas ir Roland Jupiter-8 un Sequential Circuits Prophet-5. Abus ņemšu līdzi kapā. (Smejas.) Šādu aparātu man nebija, kad es radīju Dum Records ierakstus 1990-to gadu vidū. Piemēram, Melody Boy 2000 „Monotone Fantastique” ierakstā es izmantoju tikai Roland TR-606 kopā ar Roland JX-3P - manu mīļo pirmo sintezatoru.
Taču ir labi, ka gandrīz katram mūsdienās ir iespēja radīt mūziku, izmantojot visas tās programmas, ko var salikt datorā.
