„Kaut arī daudziem šis ir finansiāli un emocionāli smags laiks, mūsuprāt, Latvijas Republikas proklamēšanas gadadiena ir svētki, kas jāsvin ikvienam Latvijas iedzīvotājam. Tieši šobrīd ir svarīgi neļauties panīkumam, bet celt mūsu nacionālo pašapziņu un valstiskumu, novērtējot to, kas mums ir dots. Valsts svētku svinēšana ir viens no šādiem brīžiem,” uzskata LNSO direktore Ilze Paidere-Staķe.
Koncerta vakarā pie diriģenta pults stāsies diriģents Karels Marks Šišons, kurš kopš šīs sezonas sākuma pilda arī LNSO galvenā diriģenta un mākslinieciskā vadītāja pienākumus. Karels Marks Šišons tiek uzskatīts par vienu no jaunās paaudzes interesantākajiem diriģentiem, kurš spēj saviļņot klausītājus dažādās pasaules malās ar savu temperamentu, aizrautību un muzikalitāti. Šajā koncertā klausītājiem būs iespēja viņu iepazīt ne tikai kā diriģentu, bet arī kā aranžētāju, jo viens skaņdarbs – valšu svīta no Riharda Štrausa operas „Rožu kavalieris” tiks izpildīta paša maestro aranžējumā.
Valša pirmsākumi meklējami Austrijā, bet līdz Johanam Štrausam Vīnes aristokrātija valsi uzskatīja par plebeju deju, kas elegancē nevar mēroties ar menuetu vai gavoti. Tomēr Štrausa mulsinošie valša ritmi publiku pārsteidza – krodziņos un bohēmiešu maskarādēs dzimusī deja drīz vien kļuva par balles karalieni ne tikai Vīnē, bet visā Eiropā un drosmīgi ienāca mūzikā, kļūstot par daudzu komponistu iedvesmas avotu. Arī latviešu mūzikā ir spilgtas šī žanra lappuses, kas valdzina ar emocionālo tiešumu un jūtu patiesīgumu.
Valša žanra ziedu laiks ir 19. gadsimts. Tas izskaidrojams ar romantisma laikmeta vēsmām – cilvēka dvēselei meklējot plašāku lidojumu. Pirmo reizi dejas vēsturē tā bija kļuvusi patiesi aizraujoša – deja varēja izteikt cilvēka mīlas priekus, sāpes, kaislības, jūtas, un turklāt tā bija iekarojusi pasauli bez galma un deju skolotāju palīdzības. Pie nozīmīgākajiem valša žanra aizsācējiem profesionālajā mūzikā jāmin poļu komponists Frideriks Šopēns un austrietis Johans Štrauss (patiesībā – visa Štrausu ģimene), kurš izveidoja tā saukto Vīnes valsi. No sākotnēji sadzīviska un piezemēta valsis palēnām kļuva romantiskāks, jūsmīgāks, „nedejojamāks”, pakāpeniski nonāk koncertu apritē, iegūstot pat simfonizētus vaibstus.
19. gadsimta otrajā pusē valsis ieņēma nozīmīgu vietu arī operā un baletā. Šī vienkāršā, savulaik spožā salonu deja kļuva pat par dramatisko izteiksmes līdzekli plašā žanru amplitūdā no kamermūzikas līdz simfoniskajiem opusiem.
20. gadsimtā paplašinājās valša semantiskā nozīme – no svinīgas, vitālas, dzīvi apliecinošas dejas tas pārtapa nostalģiskā, nereti pat skarbā muzikālā sacerējumā, katram laikmetam žanru papildinot ar jaunu nozīmi un nebijušu tēlainību.
Ļausimies skaistās valšu mūzikas valdzinājumam un iedegsim savā sirdī svētku prieku!
