Atgriežoties atpakaļ laikā, vai jūs atceraties to dienu, kad uzzinājāt, ka esat otrais labākais flamenko ģitārists pasaulē? Kādas bija sajūtas?
Ak, es tiešām biju pilnīgi saviļņots. Tas bija tik dīvaini, jo tas vīrs, kurš palika trešais, bija Visente Amigo – mans mīļākais ģitārists pasaulē. Un es pilnīgi nesapratu, kas notiek, nesaskatīju tam pamatojumu. Jā, noteikti esmu lepns par to, ka citiem cilvēkiem mana mūzika patīk, bet, personiski, es Visenti liktu sev priekšā.
Runājot par šo topu, Visente Amigo un Pako De Lusia ir ar spāņu saknēm. Vai jūs kādreiz esat bijis iesaistīts kādos klasiskos strīdos par to, ka cilvēki, kuri nav ar šo vēsturi, nemāk spēlēt flamenko tik pat labi, kā tie, kuri ir ar karstajām asinīm?
Nē, tas nav noticis personiski. Cilvēki man uz ielas nenāk klāt un nesaka, ka tev nevajadzētu spēlēt šādu mūziku. Protams, esmu pārliecināts, ka daži klausītāji vēl aizvien sev jautā, kāpēc lai kāds kanādietis spēlētu kaut ko tādu. Bet īstā lieta ir tā, ka es taču tomēr nenodarbojos ar īstu flamenko. Es paņemu dažas sastāvdaļas no tā un tad sajaucu ar dažādām cittautu mūzikas ietekmēm, kas norāda uz manām saknēm. Es neuzaugu Spānijā, piedzimu Francijā, tad mēs pārvācāmies. Jā, paguvu Spānijā arī nedaudz padzīvot, bet pārsvarā es uzaugu Kanādā, kas, kā mēs zinām, ir imigrantu zeme, cilvēki dodas uz šejieni no visas pasaules. Pārsvarā Toronto nav tādu sabiedrības grupu, kura būtu pārstāvēta kā vairākums, tikai milzum daudz dažādu kultūru. Kad es ierakstu albumu, var dzirdēt, ka izmantoju rumba flamenko elementus, sajaucu ar Kolumbijas iespaidiem, kubiešu ritmiem. Iepriekšējā albumā es izmantoju brazīliešu mūzikas sastāvdaļas, arābu. Jebkas, ko radīju, skanēja lieliski. Sadarbojos ar ķīniešu erhu spēlētājiem, Dživanu Gasparjanu, armēņu duduka “dievu”. Lieta, kurā es esmu ieinteresēts, ir jaunas pasaules mūzikas sakausējums.
Un kā ar franču mūzikas ietekmēm? Jo bērnību jūs pavadījāt tieši tur.
Manas franču mūzikas ietekmes nāk no Kamargas reģiona Dienvidfrancijā. Vēlme spēlēt rumba flamenko droši vien ir pamatojama ar to, ka es ļoti daudz klausījos šāda veida plates, arī “Gipsy Kings”, Nikolā Reijesu, šī ansambļa “tēvu”, lielisku Kamargas rumbas spēlmani, es biju ļoti sajūsmināts par viņa spēlēšanas stilu, kad biju vēl puika. Vēlāk, kad tēvs pensionējās un iegādājās māju Arlā, ļoti daudzas vasaras brīvdienas pavadīju ar viņu, un tur es arī satiku Reijesu. Bet īstenībā šo ieinteresētību neradīja tikai “Gipsy Kings”. Ja tu esi Arlā un redzi bērnus pastaigājamies pa ielu un spēlējam ģitāru viņu stilā, tu nevari to nemīlēt, tu pie tā patiešām pieķeries.
Vai šīs lieliskās komunicēšanas ar čigānu tautību dēļ jūs nekad neesat bijis kaut kādā veidā atraidīts? Kā mēs zinām, zagšana, blēdīšanās un vispār sliktā slava ir vieni no tipiskākajiem stereotipiem par čigānu dzīvesveidu visā Eiropā.
Tas man šķiet interesanti, jo viennozīmīgi ir Eiropas stereotips. Dažādās pasaules daļās, Ziemeļamerikā, cilvēkiem nav šādu asociāciju, jo viņi pārsvarā pat nezina, kas tie tādi čigāni ir. Viņi nekad nav bijuši pilsētā, kur kādā ielas galā ir čigānu karavāna ar izkārtiem veļas striķiem no viena jumta uz otru. Viņiem nav tādas vēstures, ka čigāniem nevarētu piederēt zeme, ka tie nevarētu būt normālas sabiedrības daļa. Tā ir ļoti saspringta situācija starp Eiropu un čigāniem jau vairākus gadsimtus, un, piemēram, arī Āzijā tādus čigānus nepazīst. Man intriģē tas, ka šobrīd mēs sākam spēlēt daudz vairāk tieši Eiropā, vietā, kur mani ieraksti pārdoti bez spēlēšanas noteiktā tūrē, un tu esi pirmais cilvēks, kas man jautā par šo manu attieksmi pret čigāniem. Nojaušu, ka žurnālistiem tā varētu būt interesanta tēma.
Droši vien esat pabijis pavisam dažādu valstu čigānu sabiedrībās. Kādas ir šo sabiedrību atšķirības tieši ritma ziņā, mūzikā?
Īstenībā esmu labi informēts dažādos flamenko ritmos, bet, piemēram, neko daudz nezinu par bulgāru čigānu mūziku, bet ir viena ļoti īpaša kopīga īpašība, un tā ir tonalitātē. Dažreiz cilvēki šo īpašību sauc par Andalūzijas kadenci, nemāku to paskaidrot tuvāk. Pārsvarā šajā mūzikā ir stipras ritmiskās kompozīcijas, bet cik interesanta ir šo mūzikas instrumentu izmantošana dažādās pasaules daļās, piemēram, akordeons un ģitāra tiek pielietoti dažādi. Bet ir viens svarīgs notikums, kur to visu var apskatīt, tas ir čigānu mūzikas festivāls Sentmarīdelamērā, netālu no tās vietas, kur es dzīvoju. Es atceros pirmo reizi, kad es to redzēju, atminos īru čigānus iebraucam šajā mazajā pilsētiņā, un man neienāca pat prātā, ka viņi tur dzīvo. Domāju, ka tas ir izplatīts tikai centrālajā Eiropā, Vidusjūrā. Pēc kādas filmas kāds franču producents savāca dažādus romu tautības cilvēkus kopā koncerttūrē ar nosaukumu “Caravan”, un tur tomēr varēja saskatīt šo vienotības pavedienu, kas iet cauri visām čigānu mūzikas tradīcijām. Tur bija arī cilvēki no Ziemeļindijas, vietas, kur čigāni, iespējams, radušies. Un viņi visi izskatījās pilnīgi savādāk. Un pēc šī šova viņi viens otru apskāva un sauca par brāļiem. Tas bija ļoti jauki.
Lasot par neskaitāmajām kopijām un milzīgajiem panākumiem pēc albuma “Froniters” iznākšanas, vai jums neradās doma par to, ka cilvēki vairs tik daudz neseko popam, bet vairāk vēlas nodoties intelektuālai un nacionālajai mūzikai? Es nerunāju par Spāniju, kur flamenko jau ir popmūzika.
Es domāju, ka vienmēr būs tādi cilvēki, kuri būs ieinteresēti tādā kā muzikālā piedzīvojumā. Meklēt dažādus stilus. Bet es neuzskatu popmūziku par kaut ko sliktu, pats to klausos, un tur nav nekā kaitīga. Tikai vienmēr būs cilvēki, kuri vēlas kaut ko eksotiskāku, citu pieeju. Es nekad nezinu, ko cilvēki atrod manā mūzikā, bet es apzinos, ko tā nozīmē man. Laika gaitā vienu gan esmu sapratis – katra cilvēka mūzikas gaume ir unikāla, un katrs to ieliek savos dzīves notikumos, kā vēlas. Tomēr, es nevaru atbildēt pilnībā uz šo jautājumu, esmu tikai priecīgs, ka kāds klausās manu savādo spēlēšanas manieri.
Kāda būs šī spēlēšanas maniere koncertā Rīgā? Vai tāda pati kā pirms trijiem gadiem Metropolis koncertzālē ar velnišķīgi virtuozu vijolnieku un četrām papildus ģitārām? Varbūt pat kādi pārsteigumi?
Mēs būsim piecu dalībnieku sastāvā. Bungas un perkusijas pārvaldīs viens cilvēks, patiešām traks mūziķis, divas flamenko ģitāras, vijole un bass. Mēs mācījāmies, kā spēlēt tradicionālo Kolumbijas mūziku, tāpēc vijolnieks iemanījās spēlēt akordeonu. Tad nu tā tas izklausīsies.
Un kāda ir sajūta, spēlējot vienam?
Kad tu spēlē ar grupu, jūties ļoti spēcīgs. Ir bungas un bass, viss ir satriecošs. Tā ir tiešām brīnišķīga sajūta būt uz skatuves, kad aiz tevis stāv šī milzīgā “mašīna”. Bet, kad tu spēlē viens, tā būs arī koncertā Rīgā, apmēram vidusdaļā. Pēc tam, kad esi dzirdējis apklustam tās skaņas apkārt, kādu mirkli jūties ļoti atklāts un neaizsargāts, tas man prasa laiku nostabilizēties un justies komfortabli. Man vienmēr vajag ieturēt pauzi un pamatīgi noskaņot ģitāru, jo tad katrs var dzirdēt mazāko niansi un neprecizitāti. Tāpēc es vienmēr mēģinu iegūt pēc iespējas precīzāku skaņu, bez nekādām krēslu čīkstoņām vai citiem trokšņiem.
Kādas ir jūsu attiecības ar jūsu ģitārām? Kādas jūs spēlējat?
Man ir divas. Viena, kuru es lietoju studijā, un viena, kuru lietoju koncertos. Studijas ģitāru sauc Conde Hermanos, to es nopirku Madridē vairākus gadus atpakaļ. Šo zīmolu var nosaukt par flamenko ģitāru Stradivari, vairums cilvēku to spēlē, piemēram Tomatitto, Pako De Lusia. Mans varonis Vicente Amigo spēlē citus zīmolus. Bet Conde ienīst ceļošanu. Tai nepatīk tikt ieliktai kaut kādās kastēs, kuģos vai lidmašīnās, ģitāra kļūst “nomākta”. Tāpēc koncertos izmantoju ģitāru, kuru man radīja kanādiešu stīgu instrumentu meistars Viljams Laskins (William Laskin). Jā, viņš rada lieliskas ģitāras, taču Viljamam ir septiņus gadus garš grafiks. Ja tu pasūti savu ģitāru tagad, tad viņš to radīs aptuveni 2016. gadā. Tā ir skaista ģitāra, pārsvarā augstas spriedzes konstrukcijas. Īstenībā tāds bija mans viedoklis par to kādu mēnesi atpakaļ, kad ģitāra piedzīvoja smagu “krakšķi” Savienoto Valstu tūres laikā. Iespējams, esmu bijis pret to pārāk skarbs. Es tiešām spēlēju milzumdaudz “smagu” ritmu uz saviem instrumentiem.
