Gruzīņu etnodžeza dīva savu titulu nav par grašiem pirkusi – uz skatuves, kur kopā ar pavadošo grupu „Insight” Latvijā viņu redzēsim 2. decembrī Lielajā Ģildē, Nino atkailina mūziku un dvēseles līdz ar pirmajiem elpas vilcieniem. Pavadošā grupa, kuras sastāvā ir ģitārists Goča, basģitārists Uča, Gija pie skaņu pults un Davids pie bungām, ar Nino ir viens veselums, jo tikai tā katru priekšnesumu skatītāji novērtējot kā neaizmirstamu. Kāda tad ir Nino un kāds būs gaidāmais koncerts?
Par ko Nino vēstīs 2. decembra uzstāšanās laikā Latvijas publikai?
Mēs jau ļoti sen vēlējāmies apciemos jūsu pilsētu, un zinu, ka esam šeit gaidīti. Es skatītājus neizvēlos, man uz to nav tiesību. Mūsu mūzika pati atrod savus klausītājus. Iznākot uz skatuves, es pat nedomāju par savu dziedājumu – tikai par to, kā mūs uzņems mūzika.
Nino, masu mediji Jūs nodēvējuši par apolitisku, brīvu. Bet vai XXI gadsimtā mūziku un politiku maz ir iespējams nošķirt? Ja ir, tad kā Jūs to panākat?
Es atrodos ļoti tālu no politiskās telpas. Un diemžēl pašlaik attiecībā uz politiku un politiķiem man ir izveidojusies ļoti negatīva attieksme. Agrāk man allaž bija viedoklis par valstī notiekošo, taču šobrīd man tas vairs nav nepieciešams. Es atrodos vienkāršu ļaužu vidū, kas dzīvo savu dzīvi, kas grib dalīties savos priekos un bēdās. Es uzskatu – katram ir jādara tas, kas viņam visvairāk padodas – politiķiem ir jāiemācās uzņemties atbildību un vadīt valsti, es dziedāšu, vectēvs audzēs vīnogas un gatavos no tām vīnu, kas katrā ogā glabās viņa roku siltumu...Viss ir labi, ja netiek postīta šī harmonija. Bet pašlaik notiekošais ir harmonijas graušanas rezultāts.
Kā Jūsu daiļradi ietekmēja karš, kas satricināja Jūsu dzimteni?
Tas bija nežēlīgs un nepareizs karš. Manās ausīs joprojām skan sprādzienu radītais troksnis. Draugi zvanīja teju katru minūti, piedāvājot palīdzību, iespēju aizbraukt no valsts, taču es sapratu, ka nevaru pamest Gruziju, nevaru no šejienes aizbraukt. Šeit ir mans mazais dēlēns, mani radi un tuvinieki. Es varētu pār robežu pārvest savu ģimeni, bet ne jau visu gruzīnu tautu!
Jūsu radītā mūzika ir tik daudzveidīga. Kas ir Jūsu iedvesmas avots?
Es nezinu, no kurienes tas viss nāk – pareizāk sakot, zinu tikai to, ka no augšas. Vispār man ir vieglāk, jo es nenošķiru īsto no sanešiem, tā visa ir mana dzīve. Saule, lietus, mīlestība – daba ir tik ļoti harmonizēta, ka neko lieki nevajag! Lai smeltos spēku, enerģiju, gaismu, es braucu uz Tbilisi, kad vien iespējams. Savu bērnu es neesmu redzējusi jau mēnesi, bet viņš tik strauji aug!
Brīdī, kad beigsies krāsas Jūsu albumu nosaukumiem, vai beigsies arī mūzika? Vai jau ir zināma nākamā albuma krāsa?
Ja beigsies viena toņa krāsas, es sākšu tās jaukt. Jauno albumu mūsu grupa plāno ierakstīt 2010.gada augustā – septembrī, un tā nosaukums būs „Sarkans” („Red”). Katra cilvēka pasaules izjūtai piemīt kāda noteikta krāsa, noteikta iekšējā temperatūra, kas nododama papildus iekšējām pārdomām. Tas, kādā krāsu gammā es uztveru dzīvi sev apkārt, nosaka to, kā es to pārraidu.
Vai ir kāds īpašs rituāls, ko pirms katras uzstāšanās veicat Jūs un grupa „Insight”?
Nē, nekādu rituālu mums nav. Pirms koncertiem vienmēr ir uztraukums par to, kā mūs uzņems pati mūzika un skatītājs.
Vai Jūsu uzstāšanās tērpi savā vēstījumā ir vienoti ar mūziku?
Protams, ir vienoti. Man ir stilists, ar kuru es strādāju un kurš jūt mani un saprot, ko es gribu un kas man patīk.
Kā māksliniece, kas „glezno” mūziku, Jums piemīt apbrīnojama prasme spēlēt tik daudzus instrumentus. Ko vēl Jūs šajā lauciņā vēlētos apgūt?
Mani instrumenti ir mans turpinājums. Tie iedzīvina mani. Tie dod man jaunu elpu... Es pērku daudz mūzikas instrumentu. Man to ir ļoti daudz: akordeons, perkusijas, visvisādi rīki, pat rotaļlietas, kuras es mīlu. Esmu ļoti skopa, kad kādam dāvinu kādu instrumentu. Protams, gadās, bet reti. Gadās, ka ir cilvēki, kas vairāk par mani ir iemīļojuši kādu instrumentu, labāk par mani jūt tā noskaņojumu, tad nu gan man nav tiesību to paturēt sev!
Džezs, īpaši Nino izpildījumā, kā etniski, tā muzikāli ir dziļi intīms process. Un tūkstošiem skatītāju vērojumā – vai šāda atkailināšanās Jūs nemulsina?
„Bez jums mūzika neizdotos” – tā es vienmēr uzrunāju publiku. Dzīvot un spēlēt – tās mums ir nešķiramas lietas, tīrākā fotosintēze, caur ko mēs dzīvojam, dalot šo dzīvi ar mūsu skatītājiem, visu ietverot sevī un savā muzikālajā telpā. Kā citādi to panākt – es nemaz nezinu.
Kurā pasaules malā, kur vēl neesat viesojusies, Jūs vēlētos uzstāties?
Mani ļoti interesē jauna publika. Ar vislielāko baudu mūsu grupa ir apmeklējusi visus iespējamos džeza vai pasaules mūzikas (world music) festivālus Eiropā un Amerikā. Gribētos izjust ko jaunu, citu enerģētiku, jo visur tā ir citādāka. Katra vieta mums ir dārga, ja mūs tur mīl.
