“Labvakar! Kā iet? Šī ir mana pirmā reize Latvijā. Paldies, ka atnācāt!” Tie bija vieni no pirmajiem vārdiem, ko pēc pirmās dziesmas pateica pats Džesijs. Protams, viņš to nolasīja no lapas, bet pateicība atnākušajiem Kukam bija jāpasaka tā vai tā – viņa priekšā sēdēja pilnīgi piepildīta jaunā Stradiņa aula, kopā aptuveni vairāk kā pustūkstotis klausītāju. Iespējams tāpēc, ka cilvēki bija atnākuši šeit, lai atslēgtos no parastā un drūmā šī gada ritma un nodotos kādam patiesi izklaidējošam koncertam, kurā netrūkst šova elementu, taču tie nav uzspēlēti. Drīzāk sajusties, ka arī viņi paši var būt tik atvērti kā pats Džesijs un viņa “banda”.
Koncerta pirmajā daļā Kuks ar saviem biedriem spēlēja dziesmas pārsvarā no pēdējiem diviem albumiem, 2007. gada “Frontiers” un šogad izlaisto “The Rumba Foundation”, kā arī nekautrīgi skaļi uz skatuves sasaucās un vairākas reizes atļāvās improvizēt ne tikai uz laika, bet arī uz perkusiju izturības rēķina. Viena pēc otras aizritēja “Come what May”, “Havana”, “La Rumba D'El Jefe”, nedaudz aizskarot kādu klasisku skaņdarbu no 1996. gada albuma “Gravity” - “Closer to Madness”, kurā kā vienmēr lieliski izpildījās Džesija palīgs daudzinstrumentālists, bet pamatā vijolnieks Kriss Čērčs (Chriss Church). Viņš vēl vairāk izpaudās vēlāk, spēlējot lieliskus izrāvienus ar vairākām vijolēm, dauzot bungas un spiežot akordeona taustiņus. Pēdējais amats bija piespiedu kārtā, jo Kukam tūrē nevarēja palīdzēt jaunā ieraksta akordeonists no Kolumbijas, Huans De Sedass (Juan De Sedas), tāpēc Čērčam šo instrumentu bija jāiemācās spēlēt. Viņš to izdarīja divās nedēļās. Ar Kolumbiju arī vistiešāk saistās “The Rumba Foundation”, jo tā radīšanai Kuks iedvesmu smēlās tieši tur. Arī pirmais lielais šī ieraksta skaņdarbs, kas arī tika atskaņots koncertā, saistās ar šīs valsts galvaspilsētu. “Bogota By Bus”. Kā atzinās pats Džesijs, veltījums tiem, kas viņam palīdzēja radīt jaunās dziesmas, dodoties teju vai cauri visai šai nestabilajai un reizēm pat bīstamajai zemei ar autobusu, kamēr Kuks pats droši nosēdās Bogotas lidostā.
Otrā daļa pēc dziesmas “Cafe Mocha” un nelielas pauzes sākās ar dziesmu “Alone”, kuru Džesijs izpildīja viens pats. Taču, pirms sācis spēlēt, viņš atļāvās dod skatītājiem iespēju izteikt māksliniekam kādu sasāpējušu jautājumu. Tad Latvija ierakstījās Kuka koncertvēsturē ar vienu no saistošākajiem jautājumiem, kas nāca no kādas dāmas: “How long are you?” Protams, Džesijs viņai atzinās, ka aptuveni sešas pēdas, vēl nedaudz piemetinot, ka angliski šo jautājumu sastāda ar vārdu “tall”.
Pēc šī solo izgājiena Kuks turpināja ar vēl pāris melanholiskiem skaņdarbiem, tai skaitā burvīgi valdzinošo “Tuesaday's Child” no jaunās plates. Šajā mirklī radās secinājums par to, ka aula ir apskaņota tikai rajonā, kas ir pretī skatuvei. Sānu jomi vēl aizvien lieliski saturēja skaņu, taču uz tiem nepavērstie skaļruņi nevarēja radīt tik dzidru akustiku kā zāles vidū. Tiem, kas atradās tieši tur, šis koncerts sniedza dubultlielāku baudījumu. Taču pēkšņi tas vairs nebija svarīgi, jo Džesijs piedāvāja visiem piecelties kājās un sākt “nelielu”, aptuveni piecpadsmit minūtes garu rumbas ballīti. “Šad tad koncertos gadās, ka, kad mēs spēlējam šīs dziesmas, vismaz viena sieviete ritma sajūsmā pieceļas kājās un sāk dejot. Un tad viņa paskatās apkārt un saprot, ka ir vienīgā, un manāmi apmulst. Apmulstat arī jūs tāpēc, ka apmulst viņa. Un apmulstu arī es dēļ jūsu samulšanas par viņas mulsumu. Tāpēc izvairīsimies no šādas situācijas!” Tā Kuks, pirms publika sāka jautru mīdīšanos apkārt, plaukstu plaukšķināšanu, kamēr viņi paši turpināja nevaldāmus un trakus ritmus, skaļu saukšanu un citas izdarības. Protams, atradās arī kādi nedaudz karstasinīgāki apmeklētāji, kas lejā pie pašas skatuves sāka dejot pa nopietnam. Šo visu burvīgo uzstāšanos Džesijs nobeidza ar “Dance of Spring”, kur spēcīgi atļāva izpausties arī savam basistam, uz vientuļa podesta stāvošajam Denisam Muhamedam (Dennis Mohammed). Pārējiem partneriem kā otram ģitāristam Nikolasam Hernandesam (Nicolas Hernandes) un perkusionistam Čendijam Leonam (Chendy Leon) šādas iespējas bija radušās jau pirms tam. It sevišķi Leonam, ar kuru saistās arī lielākais skaits “izlēcienu” visā koncertā un kuru pats lielmeistars ir nosaucis par “galīgi traku”. Taču tas jau nebūtu Džesijs Kuks, kurš neatļautos pats savu izgājienu, un pašas dziesmas beigas viņš noslēdza ar žokli atkarošu ģitāras satriekšanu pīšļos. Tiesa, pārnestā nozīmē. Šajā mirklī visi apmeklētāji, pat tie, kurus māca šaubas, saprata, kāpēc Kuks ir viens no pasaules labākajiem flamenko virtuoziem.
Un tad, nu jau uz otro “atkārtot”, Džesijs atļāvās pieiet skatītājiem pavisam tuvu, pakāpties tālāk no mikrofoniem un pilnīgi akustiski bez jebkādas elektriskās padeves un, Leonam piepalīdzot ar blakus vokālu un Muhamedam ar plaukšķināšanu, kopā ar Hernandesu nospēlēt grupas “Crowded House” kaverversiju dziesmai “Fall at Your Feet”. Šajā mirklī Kriss Čērčs sasniedza koncerta pašu virsotni un perfekti izdziedāja šo parasto dziesmu, padarot to par sirdi plosošu balādi. Kas notika pēc tam? Viņi atgriezās arī trešo reizi ar vēl vienu skaņdarbu, bet tas vairs nebija svarīgi. Dvēsele un saprāts palika pie iepriekšējās.
Foto: Vladislavs Punculs
