1925.gada Operas spoks Kongresu namā

Skatītāji sačukstoties savācas jau pustumšajā zālē. Uz ekrāna slīd iesildošā filmiņa – dažādu Čarlija Čaplina piedzīvojumu fragmenti. Apbrīnojami kā komēdijas mazais lielmeistars joprojām spēj izsaukt sajūsmu skatītājos.

Bet tagad smieklu gana. Laiks ķerties pie citas dzīves puses.

Uz tumšās skatuves gaismiņām rokās nāk tumši tēli. Pianists ieņem vietu pie klavierēm. Veras Parīzes operas durvis... Tur lielās kāpnes un dāmas čukstošā zīdā, pūku vēdeklīši, krinolīni, galanti kavalieri sasit papēžus, mundieros ar zeltītām tresēm. Sarunas, smiekli un tēlu ņirboņa. Grūti aptvert, filma rit klusumā un ka tas viss tikai kora balsīs, tik dzīvi un sajūtami, nu ja, laikam jau tāpēc, ka tepat, dažu metru attālumā uz skatuves tiek izdzīvots, caur šo skaņas tuvplānu ievedot arī skatītājus krāsās un skaņās.

Ērģeļu skaņas Spoka pazemes kambaros un velvēs. Dziedātājas solo franču valodā. Lielās lustras kritiena izraisītie kliedzieni. Zirgu kāju dipoņa pa bruģi. Tikai nedaudzas no klātbūtnes efektu radošajām skaņām, kas pavada filmu. Un skatītāji atsaucīgi reaģē. Gan smejoties, gan ar zālē sēdošo sieviešu teju vai korī novilkto „Oooo” pavadot romantiskās mīlas ainas, gan skaļi ievelkot elpu, Kristīnei noraujot Spoka masku un, jā, likumsakarīgi, ar smiekliem pēc tam.

Salīdzinot ar vēl nesen tapušo kino versiju, kam pamatā Endrū Loida – Vebera mūzikla skaņas un greznais, glancēti spožais noformējums, šī divdesmito gadu salīdzinoši askētiskā kino vide rada spēcīgāku efektu. Ekrāns, kas izplūdušo un aptumšoto malu dēļ drīzāk līdzinās ovālam nekā taisnstūrim, atklāj tikai daļu no vides, pārējais tīts tumsā. Mani allaž fascinējuši efekti, ko tajā laikā panākuši operatori vienkārši pamainot filmēšanas leņķi, izceļot atsevišķas detaļas. Nemaz nevajag datora mākslīgi konstruētus specefektus, lai liktu skatītājiem sarauties, pietiek ar melna kaķa parādīšanos uz tukšām kāpnēm, ar izbiedētu balerīnu pulciņa iztieptajām ēnām uz sienas un meiteni, kas caur spoguli iekāpj Spoka kambaros.

Protams, diezgan grūti skatīties šo filmu bez smaida, ko rada sava laika skaistuma kanoni un etaloni – meitenes atraušanās no kavaliera ar izteiksmi, kas drīzāk rada iespaidu par dziļu riebumu nekā par kvēlu, bet kautru mīlu; nosacīti neredzamā spoka balti cimdotā rociņa, kas noliek pamanāmās vietās arvien jaunas vēstulītes operas vadībai vai neizturamais karstums, kurā it kā mokās Kristīnes mīļotais, cenšoties izrādīt visas savas ciešanu grimases pēc iespējas izteiksmīgāk. Bet, ja tā padomā, arī gana daudz mūsdienīgu sīkumu – kaut vai epizode, kurā Kristīne atsaka mīļotajam laulības, jo, lūk, nolēmusi sevi veltīt mākslai (tas vēl pirms spoks viņai to sāk pavisam strikti pieprasīt), mīļotais šokā aizsteidzas, bet meitene tikai neizpratnē palūkojusies skatītājos, noplāta rokas, nu īsta mūsdienu karjeras sieviete.

Ja nu runāt par galveno varoni – Spoku, kura lomā filmējies mīms Lons Čeinijs, tad arī šis nu nav nekāds romantizētais varonis. Vismaz ne tik jauneklīgs kā Loidam-Vērberam, bet īsteni atbilstošs sava laika baisuma standartiem – gara izstiepta seja, milzu acis un papliks pakausītis, varen aktīvs večuks, es jums teikšu. Nekāda saldā romantika tur vis nesanāk, vecs, pustraks kārumnieks. Kā papildus raksturojumu var piemetināt faktu, ka aktieris gandrīz dabūja lomu arī Drakulā, taču neveiksmīgā kārtā tapa aizsaukts uz labākiem ekrāna laukiem.

Aptuveni pusotru stundu garā filma uzņemta, ievērojot visus romāna sižeta pavērsienus, režisors, liekas, nav vēlējies neko daudz īsināt. Domāju, ka sižets, ja ne no Gastona Lerū grāmatas, tad vismaz no Endrū Loida - Vebera mūzikla visiem aptuveni zināms – jauna operdziedātāja Kristīne, viņas slepenais neredzamais skolotājs, kas visiem līdzekļiem cenšas panākt, ka talantīgajai meitenei tiek dota iespēja dziedāt galvenās lomas, mīlas trijstūris ar šo pašu skolotāju/spoku, Kristīni un viņas mīļoto Raulu, kas liek greizsirdīgajam Spokam meiteni nolaupīt, atklājot sevi kā maskas slēptu kropli, kuram sakropļota ne vien seja, bet arī dvēsele un mīlestības vietā vien iekāre. Viss, protams, beidzas laimīgi. Vismaz mīlētājiem, ko nevarētu teikt par spoku, vēlreiz atkārtošu: šis nav Loida-Vēbera mūzikls vai filma, kur abi vīrieši pārdzīvo savu mīļoto, šeit, atbilstoši divdesmito gadu kino standartiem, sliktie dabū pa ādu, ja viņi bijuši ļoti slikti, tad iet bojā. Ideālā gadījumā bez liekas vardarbības – Spoks pats ielec upē, tiesa gan, viņu uz to piespiež apkārt sapulcējies niknu ļautiņu pūlis ar lāpām. Bet abi galvenie varoņi? Nu, protams, bez jel kādiem sirdsapziņas pārmetumiem bauda medusmēnesi.

Nobeigumā Mendelsona kāzu maršs... bet lika pagaidīt, mirkli vēlāk, jau pie tumša ekrāna kā beigu akordi atskan tumšas un baismas skaņas. Kā labās filmās – kad nekas vēl nav beidzies. Vismaz pa īstam ne.

Īsts kino saldēdiens. Paldies, tā sarūpētājiem!