Tomēr nevarēja paredzēt, uz kuru no savām muzikālajām šķautnēm Ambarči nostāsies 30. novembra vakarā. Kā zināms, viņš ir izmēģinājis ļoti daudzus un dažādus ambient mūzikas stilus, sākot ar minimālismu, down-tempo, klasiko ambient, eksperimental electronic ambient un beidzot nonākot pie drone, kur viņa sadarbība īpaši izpaužas ar šī pēdējā veida, iespējams, zināmākajām sejām Sunn O))) (kas jau paspējuši viesoties Latvijā, 22. maijā, “Skaņu meža” festivāla ietvaros). Tāpat, parasti Orens izmanto vairākas ģitāras (un būdams kreilis, parasti ģitāras priekš viņa tiek sagatavotas), bet šeit uz skatuves krēsla atradās tikai viena. Četru koncertu sērijā Itālijā pirms šī , viņš sev piespēlēja arī bungas, bet šoreiz priekšā Anglikāņu baznīcā atradās vien tīrā elektronika un citi “dzelži”.
Tikai vēlāk, piecminūti pēc piecminūtes varēja sākt apjaust, ka Eiropas novembra minikoncerttūres pēdējā pieturā Rīgā Ambarči savā četrdesmit piecu minūšu skaņdarbā mēģināja iekļaut visu no savas desmit gadu ilgās ambient mūziķa karjeras. Viss sākās ar vieglām, nepārtrauktām un sintētiski ģenerētām skaņām, kas ik pa brīdim palēnināja un paātrināja tempu, nedaudz mainīja tonalitāti, un tām bieži piebiedrojās viegli ģitāras skaņu vērpieni un pāris trokšņu. Orens bija pieķēries pie sava līdz šim pēdēja solo albuma “In the Pendulum's Embrace” vadlīnijām, kas tika ierakstīts 2007. gadā un ir atzīstams par viņa pašu skanīgāko, dzīviem instrumentiem bagātāko un mierīgāko. Vieglas melodijas, kuras varētu ilustrēt, pieņemsim tādas nesavienojamas lietas (bet vai tomēr?) kā saullēktu visā tā garumā vai kādu šūnu dalīšanos un vairošanos, uzņēma pagriezienus, ieguva daudz lielāku skaitu elektroniski radītu sprakšķu, vibrāciju un to pašu trokšņu (īpaši izteikti elektrotehniskie eksperimenti Orenam Ambarči interesē pašos pirmsākumos, pāris no šiem skaņdarbiem var atrast viņa mājas lapā) un nesteidzīgi pārvērtās par kādu vecu un pamestu radio saietu, kuri nespēj ķert raidstacijas, taču cenšas. Šādā veidā viņš nonāca pie vēl kāda sava laika posma, kas saistās ar Orena sadarbību ar angļu eksperimentālās mūzikas vecmeistaru Keitu Rovu (Keith Rowe), kura aizsākās gadu tūkstošu mijā un pagaidām vainagojas ar trīs kopīgu kompaktdisku ierakstīšanu. Šāds nesinhronizētu elektrisko skaņu trokšņu un svārstību izmantojums, ko veica Ambarči, kas skan kopā ar lēnu vienādi un nemainīgi skanošu skaņu līnijām, mijas ar kaut ko līdzīgu vibrējošu elektromotoru izdvestajiem skaņu kopumiem, radaru pīkstieniem, rūpnīcu mehānisko trokšņu paletēm, radiācijas mērītāju tarkšķiem un citām ar fiziku pamatojamām skaņu gammām, ir raksturīgs viņa un Rova kopprojektiem. Labākais piemērs šai sadarbībai ir abu četrdesmit minūšu garais darbs 2006. gadā “Squire”.
Un, apbruņojies ar pieminētajiem efektiem, Orens tiecās sasniegt koncerta saasinājumu, ko viņš panāca ar pāris labi dzirdamiem ģitāras solo, kas nedaudz izklausījās pēc pāris smagā roka dižgariem, piemēram, Iron Maiden un dziesmas “Out of the Silent Planet”, bet tad, kā zināms, pēc saasinājuma jānāk kulminācijām, kuras Ambarči sasniedza ar pieredzes palīdzību, kas iegūta, spēlējot kopā ar jau pieminētajiem, par lēnākās un zemākās skaņas pasaulē praktizētājiem duetu Sunn O))), ar kuriem kopā un arī katru pamīšus viņš ir radījis vairākus albumus, pārsvarā low-drone ambient stilā. Viss lielais skaņdarbs, kas bija sācies kā viegls minimālisma un down-tempo klausāmgabals, pārvērtās par dārdošu un cilvēkus caururbjošu skaņu lielgabalu, kas pāris apmeklētājiem lika iziet no baznīcas, jo sajūtas bija tādas, ka no šīm superzemajām un drebošajām svārstībām apstāsies sirds. Pārsvarā zemskaņa iedarbojas tikai uz vēl divām ķermeņa daļām – degunu un vēderu. Orens lika klātesošajiem sajust šo neredzamo spēku un raidīja tik
spēcīgi vibrējošus skaņu viļņus, ka dažbrīd likās, notiek neliela zemestrīce un, skatoties uz pašu mākslinieku, drebēšanas dēļ trīc arī skatiens. Šajā mirklī varēja just, cik ļoti svārstības liek kutēt pirmajam - degunam. Paši Sunn O))) koncertos iet vēl tālāk. Plaši zināms, ka lielos masu pasākumos viņi dažreiz uzstājas tik “zemu” un iespaidīgi, ka cilvēki skrien ārā nevis sirdsklauvju dēļ, bet tāpēc, ka jāvemj. Pretēji tam, Ambarči nodoms tomēr bija atbrīvot. Un likt ieklausīties, nedomājot par neko citu.
Pēc tam šis infraskaņu virpulis, kas, lai cik ironiski arī neliktos, tipiskā pasaules drone daiļradē un arī šeit tiek noturēts nemainīgos “la” un “re” toņos, kopā ar vibrāciju zemestrīcēm diezgan operatīvi noplaka, un, koncerta nobeigumā, Orens deva iespēju vairākiem apmeklētājiem atkal mierīgi uzelpot. Lielie un varbūt kādam nepatīkamie efekti izbeidzās, un priekšnesums tika noslēgts ar mierīgu melodisku skaņu līniju krasu nogriešanu.
Pats Ambarči nebija sajūsmināts par to, ka jāspēlē viens vesels skaņdarbs, taču šis laiks, ceturksnis bez stundas, likās kā ideāli aizpildīts formāts, ne ko pielikt, ne ko atņemt, un viņš, savu prasmju neierobežots to paveica visu iedomājamāko novērtējuma zvaigznīšu apjomā un varbūt pat vairāk. Tāda veida koncerts ir procesuāls. To tomēr nevajadzētu sadalīt skaņdarbos, bet vislabāk izpildīt un uzņemt kā vienu veselu notikumu. Kā darbību ar ritmu, nemainību, bet reizē rutīnas laušanu, un kurā nevar iejaukties. Tā pati kulminācijas uzņemšana pilnīgā apjomā un pat puspilnīgā nav iespējama un izbaudāma, ja tas notiek no viduspunkta vai attīstās bez noteiktām stadijām. Tāpat kā dzīve, kas arī ir vistīrākais procesa piemērs, kurā viss sākas un ilgst ar plaušu radīto nemainīgo svārstību skaņu, kurš ir tiesīgs izbeigties tikai tam paredzētajā laikā un kura kulminācijas un saasinājumus nevar izvēlēties, bet mēģināt pie tiem nonākt.
Koncertu var atzīt par vienu no visiespaidīgākajiem skaņas priekšnesumiem šogad. Citiem tas pamatīgi bija par traku, bet citiem atkal gribējās vismaz piecas minūtes vairāk, lai pilnīgi norimtos pēc “The Big Noise”. Kā vēlāk atzina kāds apmeklētājs, sajūta bija tāda, ka esi labi paēdis, bet labi ir tad, kad vēders pilns, taču vēl gribās. Jā, iespējams, pašu saldāko - desertu Orens Ambarči atstāja uz galda. Taču, kā zināms, cukurs kaitē veselībai.
